Pēc lielā laivu brauciena dīkdienīga stāvēšana drēgnajā lietū nebūt nebija tīkama. Tiklīdz Luīze bija ieradusies un tiku pie sava auto atslēgām, aši rāvu vaļā bagāžnieku pēc siltām drēbēm. Pāris līdzbraucējiem kopā ar Luīzi bija atbraukušas draudzenes, kuras aši saviem puišiem padeva drēbes, dvieļus, taisīja vaļā termosus un smērēja maizītes. Arī Luīze uzreiz ar Šulca ierašanos iedalīja viņam dzeramo un pīrāgu pēc garā ceļa. Es turpināju pārģērbšanās procesu, lai ātri atdotu izmirkušo hidru un lektu iekšā mašīnā un trauktos Rīgas virzienā pretī Agnesei. Tad vēl es nedomāju par to, ka es sāku satikties ar Agnesi nevis tādēļ, lai es gribētu no viņas rokām siltu dvieli, termosu un pīrāgu. Arī es taču varēju būt Baložos un sniegt tieši to pašu. Nebūt ne. Manī uzrunāja pavisam cits - ka katrs no mums varēja izbaudīt ekstrēmas, asas izjūtas un justies pilnvērtīgi. Dalīties tajā un ieinteresēt otru. Visu pārējo mums katram būtu pa spēkam sagādāt pašam. Taču tas bija 3 gadus atpakaļ un likās, ka tas darbojās ideāli. Vai tas darbojas arī šodien un, vai vēlmes vienam pret otru ir tieši tādas pašas, jo taču loģiski, ka laika gaitā tās mainās līdz ar mūsu matu krāsu, krunkām zem acīm un pie lūpu kaktiņiem? Un, vai visās interesējošajās lietās mēs viens otrā redzam to sev aizraušanos veidojošu otru pusi, kas var būt labākais kompanjons mums tik radniecīgajām izjūtām un interesēm?