Atmiņas mēdz būt atrautas no laika sakarībām. Tādēļ baidos sameloties, vai tas varēja būt pirms vai pēc valstiskās neatkarības atgūšanas. Taču svarīgākais, ka man, mazam ziķerim, opis iedalīja mopēdu. Nebija jau tas izcilākais, visticamāk atrasts kādā izgāztuvē un pielabots velomopēds. Līdzīgs Rīga-11 laikam. Velomopēds, jo rāmis tam gluži līdzīgs ritenim, lai iedarbinātu jāiemin pedāļi un bāka tik niecīga, ka diez vai gargabalus varētu nobraukt. Tiklīdz vectēvs ielēja degvielu, es pārstūmu pāri Tallinas šosejai, uztrausos uz sēdekļa un ieminos. Zilais velomopēds pukšķēdams kratījās uz priekšu pa priežu sakņainajām takām. Ar šādu braucamrīku liela māksla nebija braukt - nebija jau modernā "Rīga" vai "javiņa". Tas arī iemesls, kādēļ būtu kauns ielās ar tādu rādīties.
Tā nu es dzenāju smiltis un dūmus pa Kuivižu mežu, līdz kļuvu aizvien drošāks un mazāk uzmanīgs. Atlika vien nepamanīt lielāku koka sakni, līdz uzlēcos nedaudz pāri stūrei un tad neveikli atšļūcu uz sāniem, līdz apvēlos uz kreisajiem sāniem, bet mopēds uzvēlās uz kreisās kājas. Tā kā kritiens nelikās nekāds baisais, tad aši atstūmu mopēdu. Izrādījās, tas bija izspēlējis savu joku - karburators bija uzgrūdies virsū manam augšstilbam, uzraujot čūlainu ādas virsslāni, kas, nu jau sāka nepatīkami sūrstēt. Brūce bija paliela - aptuveni 7 cm platumā. Laikam jau bailes par to, ka saņemšu rājienu par pārgalvīgu braukšanu un jodu uz brūces vai ko tikpat sāpīgu, es apņēmos šo faktu noklusēt, paciešot visas sāpes savā vienpatībā. Protams, tas bija iespējams līdz kādā dienā vectēvs sadomāja iešanu pirtī. Visādi centos iegrozīties, lai brūci neredzētu, taču, protams, ka šis plāns jau savā pamatā bija lemts neveiksmei. Dabūjis pārmetumus par klusēšanu, man vēl nācās noskatīties kā vectēvs noplāta rokas un saka, ka nu jau vairs neko, brūce pati sākusi dzīt un nekādu jodu vai citus medicīnas līdzekļus te nav vairs jēga pielietot. Huh - sveikā tiku cauri!