otrreizejais' Journal

Šodien bez izteiktas seksuālas intereses aizbraucu tikties ar meiteni no kādas Kurzemes pilsētiņas. Ļoti savdabīgas sarunas par dzīvi sanāca. Īsti nesapratu viņas mainīgo raksturu, kas variējās no bailēm vīrieša priekšā līdz skaļai ķiķināšanai. Daudz noderīgāka bija saruna vispār par vīriešiem. Runājām par to, ka provincē vīrieši uzskata, ka sievietēm jau ir jābūt pateicīgiem par to, ka vīrietis ienācis jaunkundzes dzīvē. "Ienācis" provincē nereti nozīmē, ka vīrietis ir ar pliku pakaļu un pēc pirmā dzimumakta ievācās sievietes dzīvojamā platībā. Īsti līdz galam mums neizdevās novienoties, bet man palika sajuta, ka šādi vīrieši pa lielam nav redzējuši neko vairāk par gateri, dvuļām un šī gadsimta sākuma BMW. Maziski. Negrib tērēties uz sievieti. Mēģināju pamodelēt, kā radusies šāda parādība un kaut kā baigi sliecos domāt, ka viss ir meklējams ģimenē. Vai nu šādus vīriešus izaudzinājušas vientuļās mammas, vai mammas, kas ir vientuļas laulībā, un pieķērušās savam pirmdzimtajam puikam, kurš mīlestībā ticis izlutināts un kam attiecīgi veidojusies nepareiza izpratne par sievieti. Jo mamma taču devusi visu, bet šī sieviete ir nepateicīga, tātad nav pelnījusi jau tā šī vīrieša vairāk iedomāto nekā pieticīgo mīlestību. Šāds spēles laukums pazudina visus - gan mammas, gan tētus, gan meitenes, gan puišus. Pa lielam jau nav neviena laimīgā (ja vien ļoti neaicina pašsuģestiju palīgā). Un vēl mazāk ir to, kas patiesi uzvarējuši cīņā par sevi kā par labāko iespējamo cilvēku.