urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse otrapuse otrapuse phoenix@itrisinajumi.lv otrapuse 2004-09-04T13:02:37Z 2004-09-04T13:02:37Z urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:7404 2004-09-04T16:08:00 2004-09-04T16:08:00 2004-09-04T13:02:37Z 2004-09-04T13:02:37Z Dažbrīd jūtos kā sasiets putns. Spārni apgriezti un spalvas nošmulējušās. <br /><br />Un neviens nav vainīgs pie tā. Tā bija un joprojām ir mana izvēle. Sadzīvot ir jāprot. Un cilvēku sarašanas process arī ne vienmēr ir vienkāršs. urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:6860 2004-06-29T03:05:00 2004-06-29T03:05:00 2004-06-29T00:07:16Z 2004-06-29T00:07:16Z mhm, tā ir pagātne. Vismaz emocionālā. <br />Nespēju tam noticēt. urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:6642 2004-06-28T14:29:00 2004-06-28T14:29:00 2004-06-28T11:30:39Z 2004-06-28T11:30:39Z Hmz.<br />esmu uzaicināta uz vienām parrunām. Esmu satraukta un sabijusies, jo darbiņš uz kuru mērķēju skan varen iespaidīgi: "Klientu vadītājs IT drošības jomā". Ja nu atkal braucu svešās auzās? Bet izklausās interesanti, redzēs, ko viņi man teiks, varbūt pati uzreiz atsacīšos no savas kandidatūras. Bet varbūt viss būs tieši tā, kā vēlos! :) Enerģijas man ir, idejas arī un uzņēmiba tās realizēt man arī netrūkst.<br /><br />Lai veicas :)<br />bu urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:6214 2004-06-27T00:39:00 2004-06-27T00:39:00 2004-06-26T21:40:34Z 2004-06-26T21:40:34Z Biju jau iepriekš nopratusi, ka ir pienācis laiks attīstīties uz priekšu. Pēc jauniem apvāršņiem jāsāk lūkoties. Šeit viss jau ir pārāk pelēks kļuvis.<br /><br />Un pēc tam, kad ar šefu norunāju 1 stundu dziļā naktī, to sapratu vēl labāk. Žēl man arī ir viņa - cilvēks jau regulāri naktīs nevar gulēt, jo uztraucas par uzņēmumu, un es to tik asi izjūtu. Nav man te vietas, neesmu es programmētāja dvēsele. Jāiet tālāk. Paspēlējos programmētāja kastītē, pietiek.<br /><br />Bet nedaudz bail par to, kā būs. Bet, ka būs, tas noteikti. urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:6033 2004-06-27T00:34:00 2004-06-27T00:34:00 2004-06-26T21:35:32Z 2004-06-26T21:35:32Z Man stāstīja dažādas leitas, bet es nejutu neko.<br />man turēja rokas, bet tirpu vairs nebija<br /><br />un es spēju aiziet, pagriezt muguru pēc tam, kad man bija nodarīts pāri urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:5737 2004-06-15T19:09:00 2004-06-15T19:09:00 2004-06-15T16:08:12Z 2004-06-15T16:08:12Z Atklājums pašai priekš sevis: neesmu vēl pilnībā iznīdējusi sevī to īpašibu, ka nespēju darīt to, kas jādara, ja tas maksā atstāt viņu. <br />Konkrēts gadījums tagad: bijām abi aizbraukuši uz īstajām mājām. Man bija 6dien jābrauc back to Riga, taču viņš nolēma palikt vēl. Un ko es? Es arī paliku! (Un te nu tagad dauzu savu galvu pret sienu). Pēc tam tikai justos stulbi un nožēlojami. Nepatīk man tas bezdarbībā nosistais laiks. Vismaz mani tas nogurdina vēl vairāk nekā aktīva rīkošanās. Patiesībā man tur pietrūka tik maz, lai aizbrauktu, bet nespēju pārkāpt pāri sev. Turklāt viņš arī teica, lai tak es braucot, ka man tas ir svarīgi! A es iespītējos un paliku. Un rezultāts bija nogurusi meitene, kas 1dien darbā neko nespēja normāli padarīt. Turklāt, ja būtu atbraukusi uz to Rīgu, arī pamācīties būtu varējusi... Ak es. Ceru turpmāk šo gadījumu atcerēties un līdzīgā situācijā rīkoties pareizi.<br /><br />==>Tā bija bik šausminoša sajūta - kad nolēmu palikt. Likās, ka esmu atgriezusies atpakaļ vidusskolā, kad viss tika padirsts tikai tāpēc, lai varētu pavadīt max daudz laika ar viņu. Un tas atsaucās - 7dienas naktī sāka uzpeldēt vidusskolas laika pārdzīvojumi, kā rezultātā sanāca ar viņu sastrīdēties. Viņš nespēja saprast, kā man var sāpēt, kā es varu neaizmirst lietas, kas notikušas nu jau sen, sen. Bet es nespēju aizmirst, jo man tur ir palikušas pāris neskaidras lietas. Tā teikt - uzticības jautājums. <br /><br />==>Patiesībā mums viss ir dziļā dirsā. Pārsvarā tāpēc, ka nespējam pieņemt viesns otra būtību. Es jau tā kā būtu samierinājusies, bet viņš vēl nē. Es vispār visās mūsu attiecību fāzēs esmu skrējusi pa priekšu. urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:5586 2004-06-15T18:56:00 2004-06-15T18:56:00 2004-06-15T15:55:05Z 2004-06-15T15:55:05Z sēžam un sitam kājas taktī. bu bu bu bu<br />kāpēc gan domām, izteiktām vārdos bez emociju paskaidrojumiem, ir tendence izklausities asākām, negatīvākām, skeptiskākām nekā tās ir patiesībā? urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:5206 2004-06-14T15:39:00 2004-06-14T15:39:00 2004-06-14T12:46:04Z 2004-06-14T12:46:04Z Mīlestība. Un? Kaut kā tukšums atbalsojas šajā vārdā. Varbūt tāpēc, ka pārāk ilgi tas zelēts mutē.<br /><br />Viss jau ir pareizi. Tikai aizdomājos - ko nozīmē otram pateikt "es tevi mīlu". Milzīga atbildība. Dāvana sevis formā un saturā. Abpusēji. Diemžēl tagad šīs maģiskā saite daudziem kalpo tikai kā ķēde ar ko pieķēdēt pie suņubūdas. urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:5008 2004-06-14T11:18:00 2004-06-14T11:18:00 2004-06-14T12:46:24Z 2004-06-14T12:46:24Z Sabiedrība taču ir cilvēku kopa?!<br />Sabeidriibas pamats tak ir ghimene, nevis ekonomika un bizness!<br />Vaajpraats, ko tie cilveeki man te apkaart meeghina iestaastiit! urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:4742 2004-06-11T15:34:00 2004-06-11T15:34:00 2004-06-11T12:32:13Z 2004-06-11T12:32:13Z Esot mājās satiku kādu mazu puiku, aptuveni 4 vai 5 gadus vecus. Puika steberēja pa dārzu, iekāpis manas mammas augstpapēžu kurpēs. Kā man pastāstīja kāda sieviete Jonatans (tā sauc zēnu) visur, kur atrod kādas augspapēžu kurpes, zābakus - velk sev kājās. Nobrīnījos. Parunājos ar pašu puiku. Izrādās viņam patīkot vilkt mugurā arī mammas kleitas. Un to stāsta tā - lepni. Viņš vēloties būt kā mamma.<br /><br />Šķiet, ka zēnam pietrūkst mātes mīļuma. Un ja viss turpināsies, kā ir, man bail, ka viņš neizaug par transvestītu. urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:4364 2004-06-11T15:28:00 2004-06-11T15:28:00 2004-06-11T12:26:39Z 2004-06-11T12:26:39Z biju brāļa izlaidumā. Negantnieks tāds. Sveikšanas laikā, puika apsveica arii savu kalsesbiedru - pasneidzot ietinamajā papīrā ietītu ķieģeli! Njaaa, jutu līdz tam puikam - karsts, smacīgi, cilvēku pūļi apkārt un jāstāv vienā rokā turot ziedus, otrā - ķieģeli, turklāt vēl jāsmaida un jāizskatās labi, jo visriņķī žibinās fotogrāfi.<br /><br />Brāļa izlaidumā ar priekšnesumiem uzstājās trīs meitenes - spēlēja ģitāras un dziedāja. Man ļoti iepatikās vidējā. Nja, lai arī esmu meitene, man patīk pavērot skaistas vai vienkārši savdabīgas citas skaistā dzimuma pārstāves. Un tai meitenei bija tādi brūni viļņaini mati, un zilas acis. Seja nebija skaista, drīzāk piemīlīga. Nez kāpēc man liekas, ka viņa ir labs cilvēks.<br /><br />Un vispār, žēl, ka man nav fotoaprāta. Tāda laba. Jo tur riņķī notika tik daudz mazu interesantu mirkļu, kuri prasīt prasījās tikt iemūžinātiem: skaists profils, aižķeršanās pasniedzot ziedus, grimase, emocijas, bērns... urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:4140 2004-06-09T17:19:00 2004-06-09T17:19:00 2004-06-09T14:16:41Z 2004-06-09T14:16:41Z .atradīsi sevi. <br />.atradīsi visu pārējo<br />.:) urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:3756 2004-06-08T19:13:00 2004-06-08T19:13:00 2004-06-08T16:11:41Z 2004-06-08T16:11:41Z Ok. Nogurumu un nekā negribēšanu tā kā būtu aidzinusi, bet tagad vēl spēcīgāk izpaužas nemiera sajūta. It kā vajadzētu celties un kaut kur iet. Gluži kā vidusskolā. Pamodušās ceļa jūtis. Pamodusies mana sirds :) urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:3334 2004-06-08T17:39:00 2004-06-08T17:39:00 2004-06-08T14:38:18Z 2004-06-08T14:38:18Z nokārtot sesiju, nopirkt telti un guljampaklājiņu, sagaidīt atvaļinājumu un viss. Aizbraukt prom, tepat Latvijā. Nostopēt mašīnu, braukt, braukt un pēkšņā impulsīvā brīdī pateikt: STOP! Izlekt no mašīnas un elpot. Elpot un smieties aiz lauku gaisa, kutināt smilgām skaras un justies brīvi. <br />uzslieta telts vientulīgas upes krastā un grāmata. <br /><br />Jā, tā vajag, tā būs! urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:3160 2004-06-08T16:14:00 2004-06-08T16:14:00 2004-06-08T13:12:11Z 2004-06-08T13:12:11Z Nogurums iezadzies.<br />Aizeju mājās ap 20:00. Negribaas gatavot vakariņas. Apēdu jogurtu un lasu grāmatu līdz 12 - 1 naktī. Dodos gulēt. Pieceļos 12 dienā. Jūtos bez spēka. un nākamā diena tādia pati. Un visu laiku pa galvu jaucas domas, ka jāmācās. Ka jāstrādā. bet - negribas. Ir sesija, bet rokas kā šļaukas. Nākammēness atvaļinājums, tāpēc šomēnes vaidzētu paspēt visu izdarīt, lai neapliek pusdarīti darbi, bet - neko negribu darīt. Dažbrīd no rītiem miegs nenāk, bet nespēju saņemties un piecelties. it sevišķi tad, kad mīļums tik saldi čuč, uzlicis davu galvu man uz krūtīm.<br /><br />Šodien nopirku aptiekā vitamīnus - uztura bagātinātājus "GuaraStim". Tie: 1. uzlabojot atmiņu un vispārējo stāvokli; 2. Labvēlīgi ietekmējot smadzeņu darbību; 3. ieteicami pie noguruma un stresa, fiziskām un psihiskām slodzēm<br /><br />Vēl salaboju mīļuma dāvāto gredzenu man dzimšanas dienā. Jau labu laiku atpakaļ biju ievērusi durvīs pirkstu. Pirksts necieta, bet gredzens gan bija pamatīgi salocījies. Juvelieris man šodien sataisīja un par velti. Kā pateicību es viņam atstāju konfekti "Vētrasputns". urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:2822 2004-06-07T17:41:00 2004-06-07T17:41:00 2004-06-07T14:38:57Z 2004-06-07T14:38:57Z es gāju pa ielu svārkos un vasaras zandelēs ieķērusies sava mīļuma elkonī, kura roka turēja virs mums lietussargu. es gaaju un leekaaju pa ietves nelīdzenumiem, lai neiekāptu kādā peļķītē.<br /><br />lietus saka pļekš pļekš urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:2735 2004-06-05T19:59:00 2004-06-05T19:59:00 2004-06-05T16:57:34Z 2004-06-05T16:57:34Z par intīmo nerunā. par to neraksta. urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:2505 2004-06-05T19:58:00 2004-06-05T19:58:00 2004-06-05T16:55:20Z 2004-06-05T16:55:20Z Agrāk šaubījos - ir Dievs. vai nav. Biju atradusi vidusceļu - ka eksistē pārāks spēks, bet šo spēku un likumsakarības negribēju apzīmēt ar vārdu Dievs.<br /><br />Tagad tā vairs nav. Ir parādījusies vēlme lūgt, lūgties. Par cilvēkeim, par mīlestību, par draudzību, par labklājību. Vēlme lūgt par citiem. Jo katra mūsu lūgšana konkrēto cilvēku stiprina un aizsargā. <br /><br />Es vēlētos katru svētdienu apmeklēt baznīcu. Tomēr ne šeit - Rīgā. Viss šeit liekas milzīgs un bezpersonisks.<br /><br />Kādreiz baznīcas cēla kalnos. Grūtāk pieejamās vietās, lai cilvēkam baznīcā nokļūšana vien būtu pārbaudījums.<br /><br />Es jūtos vāja. urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:2059 2004-06-05T19:53:00 2004-06-05T19:53:00 2004-06-05T16:50:15Z 2004-06-05T16:50:15Z gribās pateikt to, ko jūtu. Bet nevar. :) elementāri - nav vārdu, kā izteikt iekšējo noskaņojumu. <br />tēlojumā varbūt. bet tie man atgādina pagājušo.<br /><br />ir cilvēki manā dzīvē, kuri pat nenojauš, ka tie man ir svarīgi.<br />Lai arī apkārtējie cilvēki uzskata, ka esmu komunikabla, tā ir tikai puse patiesībās. Bieži neavru piezvanīt cilvēkam un uzaicīnāt aiziet viņu kaut kur, lai gan zinu, ka tas viņu tikai iepriecinās. Un tajā pašā laikā mokos ar domu, vai nebūšu uzbāzīga.<br /><br />šo dziesmu - my december - man ieteica kāds no šiem cilvēkiem. Cilvēks, ar kuru nav cieša kontakta, bet kurš rūp urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:1909 2004-06-03T15:47:00 2004-06-03T15:47:00 2004-06-03T12:43:50Z 2004-06-03T12:43:50Z milzīga motocikla greznumlietas: visādas stērbelītes un spži pulētas detaļas. Pati galvenā - ērgļa kājas veida atspiežamais, lai mocis noturētos uz ietves, kad īpašnieks veikalā.<br />Jauns vīrietis iet man pa priekšu un stumj bērnu ratiņus ar kreiso roku. Labajā tur mazu meitenīti - princesīti un ar viņu sarunājas. Ik pa brīdim iedod šmaukstošu buču meitēnam uz vaiga un viņa smejas. Es eju aiz viņiem un smaidu. Pretī nāk vīrietis, kurš ieraudzīdams laimīgo tēti un viņa meitiņu, arī sāk smaidīt urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:1539 2004-06-02T14:14:00 2004-06-02T14:14:00 2004-06-02T11:11:10Z 2004-06-02T11:11:10Z mani pārņem tik pretīga sajūta, kad viņa - A- dusmojas. Viņa nevis dusmojas bet izgāž savu iekšējo melno mutuli ārā - pasaulē. Viņai nav viegla dzīve, bet viņa arī nav cīnītāja, Sēž, ierujas stūrī un ja atkal kāda nelaime, tad ieraujas vēl dziļāk. Dzīvo pa savām domām un aizmirst daudzas lietas. Kad tās tiek atgādinātas, ieraujas vēl dziļāk. Ja viņai mēģinu, ko norādīt, tīri tāpēc, lai rezultāts būtu jaukāks, viņa uzrūc. Nosaka kaut ko, ka viņa jau paklusēšot un tā tālāk. Runā it kā kāds viņai bļautu virsū, lamātu un darītu pāri. Tāda sajūta, ka savā melnumā noslīks.<br /><br />Ja gadās iet reizē pa ielu ar viņu un kāds uzgrūžas viņai virsū, tad man jādzird, kā viņa klusām pie sevis to cilvēku apvelta ar TĀDIEM vārdiem un apzīmējumiem. Ja viņai kas darbā neizdodas, kas nokrīt zemē vai cita ķibele, tad arī klusā pele pārvēršas par tādu dusmu un naida ložmetēju... Un man ir tik nepatīkami dzirdēt šos izvirdumus. Var jau teikt: nepatīk - neklausies. bet es nevaru nedzirdēt! Un man pašai vienkārši nelabi no tā ļaunuma kļūst. Tik nelabi, ka gribētos paņemt savu krēslu un iet citur strādaāt un viņai nekad neko nejautāt vai neteikt.<br /><br />Kāpēc viņa un daudzi citi nevarētu visu pieņemt tā kā ir? Un doties pa pasauli ar smaidu? Ja kaut kas neizdodas kā iecerēts, ja vilšanās, tad izlabojiet to un sāciet no jauna, nevis ļaunojieties. Visas tās sliktās domas tak nāk atpakaļ. Labais iet pie labā un sliktais pie sliktā, Gaisma pulcējas pie gaismas un tumsa sabiezē tumsu. Ne tā?<br /><br />Un A. novēlu ātrāk izkāpt no tās tumšās bedres. Un Atbrīvot to stīgu kamolīti sevī.... urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:1307 2004-06-01T17:39:00 2004-06-01T17:39:00 2004-06-01T14:36:15Z 2004-06-01T14:36:15Z Daudzi personāži žurnālā man liekas skaļi. Tik skaļi un pārgudri, ka bail metas būt cilvēcīgam. Uzreiz uzbruks. Bet, kad šiem gudrajiem cibiņiem kautko aizrādi, pat ne aizrādi, vienkārši uzraksti teikumus, domas, kas nav tendēti ne pret vienu un tai pašā laikā pret visiem, un tās ir sāpīgas lietas, šie cibiņi bļauj. Jūtās apdraudēti? Jūtās pasaules nabas? Ja es esmu mazs cinītis, par kuru nav viedoklis, tad tādu var ātri pazudināt pārmetumu un naida graudos. <br /><br />Mīļotā nedeva seksu, šefs nepaaugstināja algu, gadījās redzēt, kā vīrs sit sievu, negācijas. Un tad vajag no tām atbrīvoties. Katrs kā māk.<br /><br />Ko autoritāte atzīst par labu esam, uz to visi skrien. Jo negrib izkrist no pūļa. Jo grib arī būt autoritātes. Jo grib zināt to un atzīt to, ko autoritāte zin un atzīst. Tā tas ir bijis visos laikos. Un tā tas ir arī šeit - Cibā.<br /><br />Un vispār ir skumji, kad mēs nemīlam viens otru. Ieklausieties šo vārdu skaņā: mīlēt. Mīlēt sevi un pasauli. :))) urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:1141 2004-06-01T17:31:00 2004-06-01T17:31:00 2004-06-01T14:37:41Z 2004-06-01T14:37:41Z šodien nācu uz darbu un nodomāju, ka šobrīd vēlētos dzīvot tikai savā un grāmatu pasaulē.<br />Un ejot uz veikalu nodomāju, ka vislabāk ir iekšienē. Visas manas domas un sapņi ir skaisti un tīri tikai manī. Palaižot tos pasaulē, nozīmē tiem uzkrāmēt virsū dubļus. urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:848 2004-06-01T17:17:00 2004-06-01T17:17:00 2004-06-01T14:28:59Z 2004-06-01T14:28:59Z Nezinu kā tagad. bet pāris gadus atpakaļ 1. jūnijs bija bērnu diena. Svētki bērniem.<br />Atceros, kā laukumā pie kultūras nama notika dažādas atrakcijas. Spīdēja saule, smējās bērni un bija tik viegli, brīvi urn:lj:klab.lv:atom1:otrapuse:693 2004-06-01T14:46:00 2004-06-01T14:46:00 2004-06-01T11:46:49Z 2004-06-01T11:46:49Z Kad gāju pamatskolā, man bija draudzene. Sauca Diāna. Viņa dzīvoja pie savas tantes - skolotājas. Līdz, ja nemaldos, tas notika 8. klasē, Diāna aizbrauca atpakaļ uz Limbažiem pie sava tēva. Jau toreiz meiteņu starpā biija nenovīdība un sacensība. Ja agrāk Diānu apsmēja, tad tagad visas gribēja būt tās labākās draudzenes, lai tieši viņām Diāna rakstītu vēstules, nevis citām. Patiesībā Diāna bija īsta intrigu karaliene. Ar viņu draudzējoties biju pat paspējusi iegūt sev 2 ienaidnieces - meitenes no paralēlklases. Bija jocīgi klausīties, apvainojumos un uzdirsienos. Reiz pat mani apvainoja, ka esmu apr viņām cūcības sarakstījusi meiteņu tualetē. Es tā nebiju. un viņas man noticēja. Galu galā pamazām mēs visi pieaugām un savstarpējā nesaprašanās pazuda. Lai arī vēlāk - jau vidusskolā- uzlūkojot bērnības ienaidnieces bija savāda sajūta. It kā viņas man gribētu iedurt dunci mugurā. Pateicoties Diānai uzzināju arī, ka divas manas klases meitenes mani nežēlīgi aprunājot un nevarot ciest - jo: es atnācu uz to skolu 6. klasē. Līdz tam brīdim lolotā un slavētāka meitene, kā jau priekšzīmīgākā un uzcītīgākā skolniece bija Liene. Tad ierados es un nezinot/negribot nogāzu viņu no šī padjestāla. Es no laika gala biju labi mācījusies, man sagādāja prieku pārsteigt skolotājus. Un man pat prātā neienāca, ka kādu klasesbiedru esmu ar to aizskārusi. Bet tā laikam bija. Bet ne arī tik drūmās krāsās, kā to attēloja Diāna. Iespējams tās divas meitenes mani aprunāja, skauda, bet ne jau viņas ļaunas bija. Bet es maza un naiva noticēju Diānai. Manī sāka mosties aizvainojuma un sāncensības gars. labāk tā Diāna nebūtu man ausīs čukstējusi visas tās nelabās lietas par citiem. Vairāk prieka un draudzības būtu bijis.<br /><br />Kad Diāna aizbrauca, klasē uzreiz mierīgāka gaisotne iestājās. Un viņa nerakstīja nevienam. Ilgi. Līdz kādu dienu vairākas meitenes saņēma pa vēstullītei. Arī es.<br />Sarakste mums neizveidojās. Pēc tam laikam jau 10 vai 11 klasē es atkal saņēmu vēstuli no viņas. Tur bija aprakstīts jaunas meitenes dzīvesveids, kas man bija svešs. Viņa dzīvoja kopā ar puisi, negāja vidusskolā, strādāja vietējā veikalā (laikam). Viņas puisim bija nozagta nauda un aizdomas krita uz Diānu. Tad nu izmisusī meitene rakstīja man vēstuli ar lūgumu dot viņai padomu. Viņa nevarot šo kaunu panest un arī nezinot, kā pierādīt, ka neesot vainīga. Turklāt viņa puisi mīlot, bet tagad tas esot novērsies...<br /><br />Es viņai neatbildēju. tajā laikā daudz skrēju riņķī pa visādām organizācijām. Domāju, kā viņai palīdzēt, bet vēstuli tā arī neuzrakstīju. Bet varbūt nav par vēlu, lai arī pagājuši jau gadi.