DDD (Dear Dear Diary)

Cilvēks ir tas, ko viņš domā.
Rakņājoties datorā, sadaļā pie lasāmvielas, kur glabājas visādi lasāmi manuāļi, starp pamācībām, kā labi bučoties, kā trenēt smadzenes, kā programmēt un spēlēt klavieres un audzēt zāli, atradu Jāzepa Baško "Zilupes stāstus". Sāku ar interesi lasīt(atcerējos, ka man arī ir savs blogs, tiesa gan, tāds pusmiris, pusaizmirsts, tāpēc te tagad rakstu). Mācījos ar viņu kopā vienā kursā kādreiz. Vienmēr man pret viņu bija tāda kā distancējoša attieksme, noraidoša. Daudziem tāda bija, jo viņš bija citādāks. Jā, varbūt mazliet iedomīgs, bet es laikam viņu mazliet apskaudu par centību, par aizrautību un zinātkāri. Apskaudu īpašības, kuras man tolaik nevarēja piedēvēt. Tagad lasu un šur tur pavīd tā laika notikumi, VeA un tas man liek rakņāties atmiņu kaudzē.. Bija tik jaukas kojas - toreiz nenovērtēju, likās kā inkubators. Bija nauda - toreiz likās par maz. Varēja atpūsties un alkohola tirdzniecībai nebija laika ierobežojuma. Bija draugs - toreiz likās īstais. Bija arī, kad nebija draugs. Bija mIRC un neizpildīti programmēšanas mājasdarbi. Bija jauka istabiņas biedrene. Bija arī laiki, kad viena dzīvoju. Patiesībā biju apmaldījusies sevī un savos 18. Viss beidzies, viss beidzies. Atceros kursabiedrus, daudzi no viņiem jau maģistri tagad. Tā gribētos pagriezt laiku atpakaļ. Ar šī brīža prātu es visu izdarītu kā vajag. Bet vai kāds zina, kā vajag darīt? Vienalga, tur Ventspilī palika daļa manas sirds un daļa labāko gadu.
Ja es visu būtu "izdarījusi kā vajag", varbūt tagad sēdētu mājās ar savu maģistra grādu, audzinātu 2 bērnus un skatītos uz nemīlama vīra īgno, pārgudro seju.. Kas zina..