Below are the 7 most recent journal entries recorded in Antons B.'s LiveJournal:

Thursday, April 2nd, 2009
10:17 am	Kāpēc es esmu tāds? Man besī! Vienkārši besī! Besī ārātas tas, ka esmu tāds. Esmu kāds? - jūs jautāsiet? Tāds sliņķis, kurš nevar piecelties, lai aizietu uz lekcijām. Tāds sliņķis, kurš reizēm pat piecēlies neiet uz lekcijām. Tāds sliņķis, kurš nevar sņemties un aiziet uz lekcijām pat tad, kad ir KD. Tāds sliņķis, kurš reizēm ir par slinku, lai .... Tāds sliņķis, kurš nevar saņemties un izpildīt mājasdarbus laicīgi. (2 Comments |Comment on this)
Tuesday, November 20th, 2007
3:09 pm	I feel myself like a dummy... Es tikko rakstīju testu par impulsa momentu un dabuju tikai 2 pareizas atbildes no 10.... F*** (Comment on this)
Wednesday, November 14th, 2007
8:20 am	Tu esi cilvēks, kā cilvēks, bet tik un tā kāds grib justies pārāks par tevi. Kur vispār šajā pasaulē vēl valda vienlīdzība? (3 Comments |Comment on this)
Sunday, November 11th, 2007
12:00 pm	Diena bija kā radīta tam, lai dotos garā, patīkamā pastaigā - nodomāja Alberts un devās Gaiziņkalna virzienā. Alberts bija gara auguma vīrs ar pleciem mazliet izvirzītiem uz priekšu, kas lika viņam izskatīties mazliet dīvaini. Varēja domāt, ka viņam ir kūkums, bet tā patiesībā nemaz nebija, pie visa vainīgi bija viņa izvirzītie pleci. Sejas vaibstos bija manāmas vecuma pazīmes: vaigi mazliet iekrituši, zem acīm savilkušies maisiņi, varēja domāt,ka viņš naktis divas, kā tas jaunībā mēdza gadīties, nebūtu gulēt gājis. Uz zoda viņš bija uzaudzējis sirmu kazbārdiņu, kuru regulāri krāsoja, lai neizskatītos tik vecs. Mugurā viņam bija apvalkāts krekls, kuram trūka 2 pogas un kājās džinsu bikses ar cauriem ceļgaliem. Šis apģērbs padarīja viņa izskatu vēl atbaidošāku. Varbūt tādēļ viņa vienīgais draugs bija... Nē, viņam vispār nebija draugu. Ļaudis runāja, ka viņš esot jucis. Staigā kā tāds lupatlasis, apavus arī nevalkā, tā tak var saslimt, jo galvenais, lai kājas būtu siltas - dzirdēja par viņu sakām. Un tiešām, ja viņu nopētīja no galvas līdz kājām, tad varēja pamanīt, ka kurpju kājās viņam nebija un pēdas izskatījās novalkātas. (Interesants vārdu salikums - novalkātas pēdas. Kā gan varētu izskatīties novalkātas pēdas? Tās izskatās kā pavisam parastas pēdas, ja atskaita tādu nelielu sīkumu, kā daudzās rētas un nobrāzumus. Laigan arī lauku cilvēka, kurš pieradis visu vasaru staigāt basām kājām pēdas neizskatās ne uz matu savādāk, tad tomēr šīs pēdas mēs saucam par novalkātām. Ja salīdzinātu šīs pēdas ar pilsētnieka pēdām, tad varētu teikt, ka tās pārdzīvojušas ne tik vienu vien mūžu, jo pilsētnieka pēdas, ja vien tās nav slimas ar kādu kāju sēnīti izskatās gluži svaigas. Pilsētnieks parasti kopj savas pēdas, rūpējas par to, lai tās visu laiku izskatītos labi. Laigan es nesaprotu tā jēgu - tās taču tāpat visu laiku slēpjas kurpēs vai citos apavos, it kā kādam būtu rengenredze un viņš varētu redzēt jūsu pēdas cauri apaviem.) Arī šodien viņš bija izvēlējies nevilkt kājās apavus, lai gan viņam mājās stāvēja pavisam jaunas GUCHI firmas vīriešu kurpes. Tās Alberts bija pircis pagājušajā vasarā, kad bija vēlējies mainīt savu ģērbšanās stilu. Viņs par to domāja arī šobrīd. Bija tik labs laiks pastaigai - spēdēja saule, gaisā nemanīja nevienu pašu mākonīti, gaisa temperatūra varēja būt ap 28°C, - domāja Alberts, dodamies šaja patīkamajā pastaigā -, bet Alberta prātu nelika mierā doma par sava ģērbšanās stila maiņu. Turpinājums sekos... (Comment on this)
Tuesday, November 6th, 2007
12:29 am	atcerieties - saule neaust rietumos, bet ziemeļi vienmēr ir pretī dienvidiem! (Comment on this)
Friday, October 12th, 2007
8:29 pm	Jēga "Man galvā ir migla" nodomāju es un ievilku vienu ūdenspīpes dūmu... Fonā skanēja nezināms muzons, es tik tiešām nezināju. Bet vārdi bija tādi - Ja tu mīli, ja tu mīli... Bet es nezināju vai es mīlu, va nē. Man bija pārliecība, ka mīlu, bet nu tā bija gaisusi, un es tik tiešām nesapratu, kāpēc tā izgaisa. Man bija tikai viena doma prātā - vai es tik tiešām neuzzināšu, kas ir patiesa mīla... Bet uz šo jautājumu man neviens nespēja atbildēt. Tas ir tā pat, kā meklēt atbildi uz jautājumu, kas ir dzīvces jēga... Un lūk, kā atbildēja kāds cilvēks, kad es uzdevu jautājumu par dzīves jēgu: Vai dzīvei šai ir jēga, Tas jautājums kā sērga. Tas nāk un atkal iet, Bet allaž visiem drebēt liek. Ir atbilde tam rasta, Bet šķiet tā visai prasta - Tā pati dzīve esot, Kas šo smago nastu nesot. Kāds labu dzīvi apsolot, Tā centās manim iegalvot. Viņš solījās būt draugs, Un nākt, kad viņu sauks. Nu nevīžo tas teikto pildīt, Siltiem vārdiem manu sirfi pildīt. Bet es tam laipni saku, Un eju savu dzīves taku, Ka kopā esmu tik ar tevi, Jo tā tā apzinos pats sevi. (Comment on this)
Wednesday, October 10th, 2007
8:19 pm	4 un 4 minūtes Šajā dienā es pamodos agri, pat pārāk agri - pulkstenis rādīja tikai 4 un 4 minūtes no rīta. Es vēl mazliet pavāļājos pa gultu un tad piecēlos. Kā parasti brokastīs apēdu divas ceptas olas un dažas sviestmaizes. Pēc tam steidzos uz darbu - tā bija mana pirmā darbadiena jaunajā darba vietā. Biju jau izgājis pa durvīm, kad atskārtu, ka esmu aizmirsis uzlikt savu rokas pulksteni. Steidzos atpakaļ un paķēris to atkal skrēju uz autobusu. Nebūt negribējās nokavēt jau pirmajā darbadienā. Jūs taču varat iedomāties, ko par mani nodomātu mani jaunie kolēģi, ja es kavētu jau pirmajā darbadienā. Braucot autobusā ievēroju, ka pie kādas tuvējās pulksteņu remontdarbnīcas pulcējās cilvēki. Nodomāju, kas nu būs, vai atkal kāds kārtējais pikets, un par ko tad šoreiz, par to, ka vajadzētu mainīt laika skaitīšanas sistēmu. Par to nesen bija rakstīts presē - cilvēkiem esot apnikusi līdzšinējā laika skaitīšanas sistēma un viņi vēloties, lai tiktu ieviesta jauna, bet man gan patīk šī pati. Patiesība man vispār nepatīk nekas jauns, tādēļ es pie sevis kārtējo reizi nodomāju: "Novatoristi - kā es viņus neciešu!". Mana pirmā darbadiena noritēja veiksmīgi - es nebiju nokavējis un kolēģiem nebija radies slikts priekšstats par mani. Es jau biju atpakaļceļā, kad ievēroju, ka mans rokas pulkstenis ir apstājies, tas rādīja 4 un 4 minūtes no rīta. Pa dienu to pat nebiju ievērojis - laikam ierastais dienas ritms visu kārtoja manā vietā. Atcerējos par pulksteņu darbnīcu, pie kuras no rīta biju manījis pulcējamies cilvēkus. Es izkāpu no autobusa un jutos manāmi apstulbis, ieraugot, ka cilvēku pūlis bija kļuvis krietni vien lielāks, bet nekāds pikets tā arī nenotika. Kņada bija tik liela, ka nebija iespējams saprast, kas te īsti notiek. Prasīju kādai pavecākai kundzei, kas stāvēja netālu no manis - kas te notiek, kas tā par drūzmēšanos? Bet šī man niknā balsī atbrēca - "Kā, vai tad jūs nezināt - visā pilsētā ir apstājušies pulksteņi, neviens no tiem vairs nerāda pareizu laiku, tie vispār vairs nerāda nekādu laiku. Tie visi ir apstājušies un rāda 4 un 4 minūtes no rīta, un ko jūs vispār man te piesējāties?" Es nobrīnījos un devos mājās, pat nemēģinājis izlauzties cauri pūlim, lai atdotu savu pulksten remontam. Ceļā uz mājām sajutos mazliet savādi - likās, ka apkārtnei kaut kā trūkst, bet nevarēja saprast kā īsti. Viss likās tik svešāds, bet reizē arī tik pazīstams. Un šī bija pirmā reize, kad man patiešam palika bail, bail no nezināmā, bail no tā, kas nu būs. Bet neko, aizgāju mājās un tā arī nekas nenotika. Nākošajā dienā atkal pamodos agri, pulkstenis atkal rādīja 4 un 4 minūtes. Man galvā skanēja kāda balss, un tā teica: "Vakar kāds nomira, vakar kāds nomira, vakar kāds no...." Un es sapratu, es sapratu, kas vakar nomira. Vakar nomira laiks. Laiks bija miris vakar 4 un 4 minūtēs no rīta. (3 Comments |Comment on this)