orissa_lassa

urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa orissa_lassa orissa_lassa orissa_lassa v.renate@gmail.com orissa_lassa 2011-01-21T23:23:17Z 2011-01-21T23:23:17Z Māris Salējs urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:8511 2011-01-22T01:18:00 2011-01-22T01:18:00 2011-01-21T23:23:17Z 2011-01-21T23:23:17Z *** tūkstošiem reižu cilvēks atceras vienu&nbsp;<a name="cutid1"></a>un to pašu balsi - te čabam sausajās niedrēs pie dīķa te mājas kurtuvē rūcam ko sarkanu atmiņu valkanais zīmogs noputekļojas un istaba aizmieg ziemas miegā. tikai peles vēl cenšas izgrauzt skapī robu lai tiktu pie siltajām ziemas drēbēm kur laist pasaulē pirmo šāgada metienu. saule deg&nbsp; pamalē tāpat kā toreiz. kad es uzkāpis&nbsp; bēniņos lūkojos lejup uz dārzu. pāri&nbsp; bija palikuši daži gramatiski kaili koki un... tālāko neatceros ja nu vienīgi balsi kas&nbsp; nāca no tumšajām sijām un smaržoja pēc izkaltušajām mētrām kuras vēl nebijām novākuši zem izsalušā iršu midzeņa <div>*** salīdzinoši kluss laiks cilvēkiem nekur nav jāsteidzas visi apsēdušies gaida</div><div>pavasari citi uz soliņiem - citi blakus miskastēm pat autobusi apstājušies tikai lāstekas pil saulē kaķi murrā un vējš plivina matus jūra esot piepūsta pilna ar papīra kuģīšiem bet sinoptiķi vēl neko nesola uz soliņa sēdošie spriež ka pienācis laiks doties uz jūru un saķert vienu no kuģīšiem esot ļoti skaisti * pie miskastes sēdošie neiesaistās sarunā viņu kuģīši jau sen aizpeldējuši tā viņiem šķiet *** un kad visi zvēri jau apklusuši un kad visas bitītes aizgājušas gulēt un kad visi televizori ir tukši un kad pa radio neviens nedzied es atnācu pie tevis un konstatēju&nbsp; ka mēs esam tie paši&nbsp; ka ar tām pašām lūpām var pieskarties tikpat maigi ka ar tām pašām rokām var apkampt tikpat naigi ka nekas vēl nav nolietojies un tu proti būt tā it kā nekas vēl nebūtu noticis&nbsp; starp mums it kā no mums nebūtu nobiris tūkstošiem ādas plēksnīšu it kā mēs nebūtu izelpojuši veselu mākoni un viss ko mēs tūdaļ sacīsim pārvērtīsies milzīgā putnu pulkā kas izbirs pa mežu apdullinot visus apkārtnes kaķus Reminiscence iz Jura K. &nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp; Zanei R. karsti karsti bet ar to protams jūlijnakts slavena izspiežas sviedri no pieres un brēciens no avena samtainas aprikozes tev plauxtās glabājas un māna un vēlēdamies lai auxtāx es griežos pret tavu sānu pavei kādas grēcīgas domas - dobjas kā kuģa svilpe es tevi gribu un dzīve mūs māna iekš savas cilpas iekš rokām un aprikozēm lūpām un čuxtu jūkļa un pāri visam šī proza&nbsp; par rubļiem par rubļiem par rubļiem *** Kungs katru dienu mazā parādība sēž uz kāpnēm un studē mani izskatās ka drīz iemācīsies no galvas un kad skolotāja stundā atprasīs tikai vienā vietā sastomīsies. stiklā atspīdēs mazais profils un dzirdēs zirgus dipam aizvien klusāk līdz pie apvāršņa būs manāmi tikai daži kustīgi punktiņi... *** I viltīgā milzene Daugava gulēja blakus Pļaviņu ceļam un tumsībā vizuļoja kā mēms svins ar ledusgabaliem izbruģētais pavasaris mūsu atmiņas vienatnē nežēlīgi baloja saārdīto piemājas dārziņu suņubūdām peldot uz jūru. mēs bijām daudz. veseli divi un vasara saruka par sarkanu&nbsp; autobusu. par bizmārīti uz&nbsp; šosejas stiebra. par neko viegli un neesoši braukt pāri&nbsp; grambām un neapstāties jūlija sākums. pasaules gals un mūzika telefonzagļa&nbsp; austiņās sēdeklī numur 6 II visas mūsu nāves satecēs siltā paltī pa kuru bradāt mūsu bērniem&nbsp; un bērnubērniem. simts gadus vasaras sāpēs bet neviena šļakata&nbsp; nenosauks mūs vārdā. un kādēļ? pauguru pasaules pamežu pasaules paleju pasaules smaržos ko citu *** nazis smaržo pēc pārgriezta augļa asins. skurbi un noteikti diena smeldz pārkāpjot loga stiklu uz āru izrieztā pagalma plaukstā ar vilkābeļu sarkano punktiņu musturu tur lejā pie atkritumkastēm. zelts lapām ir satumsis un iemīts miklajā zemē. tie divi vēl sniedzas un nevar aizsniegt sarkano ķekaru vilkābeles zaros. saules nav. vēja nav. mirkļa nav. viss apstājies pārejas vidū no viena laika uz otru. viegli sāp auglim pārgrieztais sāns *** brīdī kad nomira Maskava sprakšķot atmosfēriskām zvaigžņu acīm palūdzu tevi drusku līdzi paieties rūsganam lācim lāča spalva visaplīk skaustam bij samirkusi no skumjām jo pusnakts auksta un virve pa kuru viņš gāja gaisā viegliņām dunēja pār nošļaupto zemes pieri mieru! es čukstēju – mieru! un vārds mulsa pierē kā mirušās pilsētas zvaigzne un es redzēju kā tu aiznes manu pēdējo zemes pēdu kā tu aiznes&nbsp; vienu vienīgu kausu sirdsēdu tālāk un tālāk tajā trauslumā no kura nevienu neatsaukt *** šī ir mana vieta. man te patīk un es te dzīvošu. galu galā priekš kam visu ko citu neaptaustītu neaprakstītu ja pasaule stāv uz vietas šai rītā un pamazām maina krāsu skaļas murdas paliek aizmugurē kuģi iet un pazūd jūrā zinu zinu. varu neizturēt palikt kluss un aizmigt tavā plaukstā: zeme uzkurini rudeni. būs labi gaisos sniegs un gaisos gaisma tas ir skaisti tas ir labi te es dzīvošu</div><div> </div><div>[Publikācija 1/4Satori,</div><h5 style="padding-top: 0px; padding-right: 0px; padding-bottom: 0px; padding-left: 0px; margin-top: 0px; margin-right: 0px; margin-bottom: 5px; margin-left: 0px; font-style: italic; font-size: 11px; line-height: 15px; color: rgb(102, 102, 102); font-weight: normal; ">2011. gada 21. janvārī,&nbsp;]</h5> daži, kas man patika. urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:8278 2010-12-29T17:21:00 2010-12-29T17:21:00 2010-12-29T15:25:51Z 2010-12-29T15:25:51Z no satori 24.decembra dzejoļiem man patika tikai daži. pārējos es nespēju izlasīt, vai arī nesapratu, kā kaut ko tādu varētu gribēt pierakstīt. Jāns Kaplinskis Katrai saprašanai savs laiks tavas mazās rokas uz mana asā vaiga pirmais sniegs vienmēr kādam pirmo kādam pēdējo reizi Atdzejojis Guntars Godiņš. ----- Māris Salējs viens prasa kā iet un smaržo iela kā parasts šai ziemā pēc sniega kas sabraukts brūns kā manas bērnības šerbets uz ko es pamāju atbildei galvu – jā viss notiek un vakar piemēram ieslēdzis tālrādi es ļoti brīnījos kad pretī man rēgojās tumsa tas gan nav labi – tas otrs teica: jo redzi bērnībā dziļā es redzēju sapni būdams pavisam trīs gadus mazs: tur luksofors stāvēja ielas malā un rādīja sarkanu gaismu kas izrādījās marmelāde un es tur gandrīz līdz nāvei ieķepu sīkums – es teicu: tas viss ir sīkums kādā dienā tu redzēsi ka viss ir galīgi otrādi. piemēram mēs tagad stāvam daudzus tūkstošus gadus vecā atmiņā un Viens visai miglaini atceras mūsu vaibstus kādā pīlādžu čemuriem pilnā ielā – kādi pīlādži? – tie lielie trešā oga no apakšas. tūdaļ nodzisīs viņš atkāpjas un sniegs nogurkst zem viņa kājām ------------- Contra ļaudis nedaudz padomājiet kas jums eglē karājas egļu zaros ar kājām uz leju rūķu vīriņš šūpojas zilu jau seju Atdzejojis Guntars Godiņš. (:)Kivisildniks urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:8093 2010-06-28T21:27:00 2010-06-28T21:27:00 2010-06-28T18:47:10Z 2010-06-28T18:47:10Z _ _ _ uzminu bezdelīgai laikam būs lietus _ _ _ nāksies paciest mani manu krustu un manu jautājumu ilgi esmu cieties kājām krustā _ _ _ vakar par tevi runāja jēzus teica man ka viņam ar tevi nav nekādu plānu tad es pārjautāju nekādu teica jēzus un tālāk mēs runājām par sportu _ _ _ Lūdzu vienu mazu pasaules galu. Vai jums ir ar atlaidi vai ģimenes pakete. Ja divi par vienu cenu, tad divi par vienu cenu, būtu ļoti jauki, ja paši piegādātu mājās. Starpības nav. Ļoti labi. Liels paldies jums. Jā, es maksāšu ar kredītkarti. Atpakaļ nav vajadzīga. contra urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:7785 2010-06-28T21:18:00 2010-06-28T21:18:00 2010-06-28T18:27:25Z 2010-06-28T18:27:25Z --- uzrakstīju zobu sāpju dzejoli un re! sāpes pārgāja kā nebijušas uzrakstīju mīlestības dzejoli efekts tāds pats --- saule iznāca varavīkste iznāca es jau protu diezgan labi zīmēt --- mammu skaties lietus mazgā pasauli bet sēnes vienalga aug uz zemeslodes muguras --- ik rītu tīru zobus cerot ka dabūšu buču no tevis ik nedēļu mazgāju kājas cerot ka gribēsi manu kājas īkšķi paturēt mutē tik milzīga ir mīlestība reizi mēnesī izberžu savu dvēseli ar bezgalīgumu cerot ka tajā reiz tu vēlēsies paslēpties visu tā neņemu pie sirds cerot ka īstajā brīdī tajā atradīsies vieta tev rakstu šo dzejoli cerot un derot ka tas patiesi iespējams --- praktiski esmu pliks kā koks tik tikko varu zarus savilkt kopā --- saule nepūlies spīdēt acīs neviens taču tik un tā neredz tev jāsamierinās ka vissaprotamākā tava daļa ir mēness pakaļējā puse no igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš Jānis Elsbergs urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:7545 2010-05-27T23:36:00 2010-05-27T23:36:00 2010-05-27T20:38:03Z 2010-05-27T20:38:03Z ^^^ Zini, jādzied. Pasaulē šodien lieliska akustika. Mūsu katedrāles kupolam - debesīm - labs prāts. Nebaidies. Asinis sitīs takti un nenojauks. Melodijas radīsies pašas. Mierīgi. Tava balss ir pasaules valdniece. Tā klusā atbalss ir tikai nāve, un citi to nezin. ^^^ aizgāju es pie dabas krūts tā bija sasalusi un cieta. laika pamaz – gada īsākā diena bet tumsa man šā vai tā – pie vienas vietas. krūts te ir plānā sniegā un skujās dzirdēt var pāris putnus un attālu satiksmes dunu varēs pat dzirdēt ja es te pēkšņi sacīšu svinīgu runu par to kā man sirds ir pilna ar vienkāršu prieku par dzīvi par to kā Melns čuguna virsnieks negribot izgrūda "brīvi!" un es beidzot varēju iet. un kā par brīnumu tiešām gāju un par nedienām visām nemaz vairs nedomāju - domāju toties par tevi par saulrieta gaismu priedēs par to kā liepziedu tēja tekošu degunu dziedēs jau itnin drīz. un ceru, ka daba man piedos pastaigu viņai pa krūtīm. es nezinu kā ir tev - man vairs nav grūti. Edvīns Raups urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:7401 2010-04-12T12:50:00 2010-04-12T12:50:00 2010-04-12T10:06:17Z 2010-04-12T10:06:17Z ~~~ tavs kāzu plīvurs Tuvplānā jūras klinšainais krasts ar svētbilžu lauskām Kas ir lirika viņa jautā kas izsprucis Dievam no pirkstiem Vai pavediens mans ~~~ Tad pieskaries šeit šajā vietā Kur nekas vairs nav labojams Mani kalni ir augstāki manas bedres ir dziļākas Metafiziski ierobežots aparu lauku pēc kura ilgojas sirds Aparu vēlreiz katram ir sava mitoloģija mīļā Neviens nepārnāk mājās tāpat Mana būtība - mana robeža cik gan tālu es redzētu ja nebūtu debess priekšā Laiks tikšķošais un laiks mēmais virši rūsganie un virši tumši brūnie Uzrunu plašums Tavi izspūrušie mati drebina galvenās atbildes kristālisko režģi kamēr manu acu pirkstu galos beidzas tava bezgalība Ko tu iesāksi es jautāju vēlreiz ar šīm debesīm kurās nav nevienas minūtes nevienas brīvstundas vai atpalikušu rādītāju Kas ir ši platmale kas ir šīs ilgas un apvāršņi kas sasodīti pavirši sagaida īstenību uz mūsu gultas malas Tad pieskaries šeit šajā vietā kur nekas vairs nav labojams Vienmēr tu stāvi kā ārpuse kad atveras manas poras Vienmēr kad sirdspuksti atgādina haosa druskas tur iepakaļ Tajā vietā kur tu biji nebūtība sāpes bez miesas un ilgas tapt ieraudzītai tuvāk Bet liesmas tev brīvi staigāja cauri Nekas bija tava kleita un asins un tu sauci skaļi Nāc atpakaļ Kungs stāvi man priekšā lai es jūtu aci pret aci ilkni pret ilkni lai ēna droši atkal sitas pret zemi ak lietusgāze ak pirmdzimtais lietus manā ādā Tad pieskaries vēlreiz šeit šajā vietā Kur nekas vairs nav labojams ~~~ krīzes vecums pienāk arī zīdainim es atceros ieleju kurā mani nevarēja dabūt rokā jo es biju lēnāks kā baltais putns mātes krūtīs Pat lēnāks kā vanags kas atlidoja saukdams Mums viena asins tev un man Lēnāks kā tā vieta kurā satek bezdibens ūdeņi un no kuras Kolumbs tagad raksta saviem mazbērniem - Kungi jūs maldāties šeit ir cietzeme un tikai ~~~ mūžs ir vienīgais kas pienākas tāpat Kā pēkšņas tirpas sievu tirpas kad viņas sauc: nē, tu neko tādu nepiedzīvosi mūžīgās kausa alkas pēc kaut kā neizlejama kad nav laika pat īstenībai starp mums N a v l a i k a pat žēloties ka neko labāku par sevi neizdomāsi Simona Orinska urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:7127 2010-04-12T12:49:00 2010-04-12T12:49:00 2010-04-12T09:49:52Z 2010-04-12T09:49:52Z ***&nbsp;<div>Parkā sieviete-krēsls sarunājas ar suni akmens vadi stiepjas gar kājām&nbsp;</div><div> </div><div>meitene baro dzeltenas lapas lapkritī&nbsp;</div><div> </div><div>parkā sieviete-krēsls dzied romanci brūnās lapas ieņem viņas formu&nbsp;</div><div> </div><div>lapenē deg vecs gāzes radziņš meitene klasiskiem vaibstiem dzer tur vīnu&nbsp;</div><div> </div><div>parkā sieviete-krēsls kļūst ikona zelta gaisma sadiegta kusliem diegiem plaukstas atspiedums lapu līķautā&nbsp;</div><div> </div><div>meitene aptin ap galvu bites lūpu kaktiņos vīna ezeri pūderēti plūmju ziedi vaigos&nbsp;</div><div> </div><div>meitene sagūstot savu elpu ieskrāpē uguns liesmā -&nbsp;</div><div> </div><div>"sieviete-krēsls ir mana svētbilde" </div><div> </div><div>Uzreiz jūsu neizpratni neizlabot un varbūt vispār nekas nav darāms lietas labā, bet tomēr būs labāk, ja jūs nedaudz uzticēsieties man un zināsiet ka jūs neko nezināt.</div><div>/Francs Kafka Pils/</div><div>01 kadrs</div><div>punkts kļūst arvien lielāks</div><div>tā kontūras sāk atgādināt ahilleja papēdi</div><div> </div><div>02 kadrs</div><div>es apmetu rokas tam apkārt</div><div>lidinos kā vējdzirnavu spārni</div><div>neizslēgtā televizora ššššš -&nbsp;</div><div>vīkstoņā</div><div> </div><div>03 kadrs</div><div>tu esi kā trojas zirgs</div><div>tavas kājas iestigušas</div><div>pilsētas atkritumu transā</div><div>un &nbsp; - &nbsp; klusumā</div><div> </div><div>04 kadrs</div><div>tad saule plīst kā stikla bumba</div><div>vai gaisa balons</div><div>otras brauka violetu lietu</div><div>no debesīm kur iegleznotas</div><div>puķes vienārši salst rasā</div><div> </div><div>05 kadrs</div><div>otras līdzinās grābeklīšiem</div><div>kas norauš lieko no krāsām</div><div>bagātās paletes mums uz&nbsp;</div><div>galvām</div><div>tāram - tā - tai -zanapāāāāāā</div><div> </div><div>06 kadrs</div><div>tur kāds nāk kā atvaļināts</div><div>jūras spēku desantnieks</div><div>vārīgais papēds vēl nav p</div><div>paguvis sadzīt</div><div>dzied ūūūūū-dens</div><div> </div><div>07 kadrs</div><div>līdz saule bet drīz uzmet</div><div>kūkumu jo tās puķes</div><div>vēl arvien salst</div><div>skrapst un sk-sk-rāpē</div><div> </div><div>08 kadrs baltā istabā iestidzis</div><div>trojas zirgs žēli īīīīī-d</div><div> </div><div>09 kadrs</div><div>raustās tavi tetovētie</div><div>acu plakstiņi</div><div> </div><div>10 kadrs</div><div>dievi kapitulē</div><div>bēg pa svešajām uzacīm</div><div>prom</div><div> </div><div>11 kadrs</div><div>attēls četrkāršojies</div><div> </div><div> </div> Jaceks Denels urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:6774 2010-02-24T11:45:00 2010-02-24T11:45:00 2010-02-24T09:47:04Z 2010-02-24T09:47:04Z Jaceks Denels (Jacek Dehnel) dzimis 1980. gadā, un pašlaik ir viens no redzamākajiem poļu jaunās paaudzes dzejniekiem, vairāku dzejas un prozas grāmatu autors. Viņa dzejā klasiska, tradicionāla dzejas forma apvienota ar mūsdienīgu saturu. Denels ir arī atdzejotājs (viens no lielākajiem veikumiem pašlaik: Filipa Larkina dzejas izlases izdevums); 2009. gadā viņa atdzejojumā iznāca Kārļa Vērdiņa dzejprozas izlase. Pašlaik notiek darbs pie Denela dzejas krājuma latviešu valodā. Simetrija Arvienu tālāk, tālāk guļam viens no otra. Tā pati gulta, palagi, bet guļam tālāk. Kā zieds, ko apputeksnē sikspārnis, tā gulta atveras – un katrs mēs uz savas ziedlapas. Arvienu tālāk. Katrs mēs uz savu pusi. Un roka netver roku, nesaskaras kājas – kliedz tavā krastā vālodzes un murrā lūsis, bet manā šur tur pavīd dūkuri un dažreiz sermulītis steigšus ielec segu pudurī. Arvienu plašāk. Muižas tur un akmens slūžas, kuģiem pilnas ostas, dārzi, milzu tuksneši. Mēs katrs savā pusē, vidū nakts. Un abiem ir paralēla vientulība, klusums. Nevar sasaukt, nevar pieiet kraujai, nevar saklausīt. Un saites nesies, atskaņas vairs neskanēs. Pie logiem, durvīm jau, ne viens pie otra. Guļam mēs. Atdzejojis Kārlis Vērdiņš. Tāda karma* Kā mēs, tā atsevišķi, šaudāmies apkārt kopš oktobra, dzeldīgu vēju triekti, un sapņojam doties uz dienvidiem, tūlīt uz dienvidiem, bet galu galā aizvien tajā pašā vietā, pie hiperborejiešiem (kuri ziemā neber uz palodzēm graudus, neskalda ledu dzirdinātavās, nekar kailajos koku zaros uz drātīm savērtas speķādas), bet tad pēkšņi vienā mirklī satiekamies lidojumā un atrodam barotuvi pie siltā gaisa straumes, un tajā ir izkusis visulaik sniegošais sniegs. Ak, jūtas. Un ak, visi galda un guļvietas prieki, ieskaitot profilēto matraci no specializētā veikala un mazus suši gabaliņus, ko pienes nemainīgi pārskaitusies oficiante (ar naudas somiņu zivtiņas formā). Tie izpriecu kalni, tik daudz drupaču mūsu kombināts nespēj saražot pat divās piecgadēs! Mums nav putnu smadzenīšu, bet te nu iešaujas prātā, kas kaisa, kas nobēris mums te tos graudus? Kāds ir viņa plāns? Vai tam ir kādi untumi? Ne reizes neesam redzējuši to roku, tikai tādu kā švīku, nedroši vilktu. Varšava, 25 VI 2008 *Karma – poļu val. pirmā nozīme „dzīvnieku, putnu barība” – Tulk. piez. Atdzejojusi Ingmāra Balode. <a href="http://www.satori.lv/raksts/3294/Jaceks_Denels/Simetrija">http://www.satori.lv/raksts/3294/Jaceks_Denels/Simetrija</a> Milans Kundera urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:6524 2010-02-19T10:21:00 2010-02-19T10:21:00 2010-02-19T08:22:22Z 2010-02-19T08:22:22Z "Tomāšs uzskatīja, ka mīlēties ar sievieti un gulēt ar sievieti ir divas ne tikai atšķirīgas, bet arī pretrunīgas kaisles. Mīla neizpaužas tieksmē pēc mīlēšanās (šo tieksmi izraisa bezgala daudzas sievietes), bet gan tieksmē gulēt kopā (šī tieksme attiecas tikai uz vienu sievieti)." Klāvs Elsbergs urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:6163 2010-02-19T00:09:00 2010-02-19T00:09:00 2010-02-18T22:11:57Z 2010-02-18T22:11:57Z DZEJOLIS PAR T.S. CILVĒCISKO SILTUMU pilsēta nodzisa lēni un miglā taustīdamies man tuvojās kāds ak ja pa vidu mums nebūtu stikla varētu uzzināt kāds viņš šis kāds ak ja pa vidu mums nebūtu stikla ja stikls vēl nebūtu izdomāts pilsēta nodzisa lēni un miglā ak ja pa vidu mums nebūtu stikla varbūt pa miglu tad neklīstu kāds kāds vēl nebūtu izdomāts pilsēta nodzisa lēni un miglā tur raudi kā kāds un kā izdomāts ja vien pa miglu mums nebūtu stikla ja stikls vēl nebūtu izdomāts ["Raiņa dzejas dienas. 1982"; arī "Liesma", 1983/3] Migels de Unamuno urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:6035 2010-02-18T23:40:00 2010-02-18T23:40:00 2010-02-18T21:43:19Z 2010-02-18T21:43:19Z Grāmata A D MCMXCII V VI Migels de Unamuno MIGLA Romīna fragments XXX ja man kādreiz nebūs ko darīt - pārrakstīšu te. citādi esmu pirmās fragmenta daļas lasījusi vilcienā un priecājusies gan par to, ka nekā tur nav, gan par to, kas tur ir. Jānis Hvoinskis urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:5661 2010-02-09T22:40:00 2010-02-09T22:40:00 2010-02-09T20:45:18Z 2010-02-09T20:45:18Z Smaržas 1 mēs bijām apskāvušies šai sapnī saskārās deguni vaigi pirkstu gali tu dīvaini smaržoji pēc izmazgātas gultasveļas kvarca lampām un skapīša kur glabājas smalkmaizītes kanēļa mizas ar baltajiem pipariem tu smaržoji pati pēc sevis pieskāros tavai dzīvībai vēderam sajutu grūtnieces pulsu augošu puisēna smaržu tad pārtrūkst mans pirmais sapnis tunelī izslēdz gaismu jo mēs vēl neesam dzimuši Smaržas 2 nosmaržo svaigu ievzaru noplēsti lūki sīvi kā zāļu skapīša pievilkusies seģene ar tiem veca tantiņa dziedē vēnu zilganās saknes uz kājām šīs stundgarās rindas kuras jāizstāv kā lai skūpstītu kruststisto tam pāri tik tikko izcepta rūgta un skāņa orlas ķieģeļa smarža un biezpiena graudi ar zaļu lociņu sagrieztiem stumbriem to nevar pat sapnī sajaukt ar citām tas otrs sapnis smaržo mirušas lietas redzu tur sevi abas smaržas ir dažādās tuneļa vietās Jānis Vādons urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:5405 2010-02-06T23:56:00 2010-02-06T23:56:00 2010-02-06T22:17:17Z 2010-02-06T22:17:17Z <a name="cutid1"></a> <o:p>&nbsp;</o:p> <o:p>&nbsp;</o:p> *** tad es vēl dievināju šo pilsētu vienmēr vieni un tie paši rīti kaiju kaitinošie kliedzieni laistītājs, kura darbu saule izžāvē vēl nepacēlusies virs daudzstāveņu jumtiem tukšo ielu pazemojums rītausmā kad migla kairi smaržo no tālas mežmalas kā jauneklim nepieejams jaunavas vainags vienmēr vieni un tie paši vakari gaisma visās istabās skaļais viegli būt jaunam un tava skaistā skaistā skaistā seja un laiks kas kā dadaists spēlējas ar divām avīzes driskām tu esi tu neesi plaukstās nosēdies melns putns lēni knābā tev acis katru reizi atskatīdamies uz mani mums abiem mēmi kustas lūpas visos iespējamos veidos kā nav iespējams dzīvot visos iespējamos veidos kā nav iespējams dzīvot bet tas putns nenogalināts tevi es pats uz sevi saderēju iemīlēdams šo mazo pilsētu uz kuru neatlien neviena sliežu slieka es pats uz sevi un tam velnam ir tikai divas avīzes driskas <o:p>&nbsp;</o:p> <o:p>&nbsp;</o:p> *** mani soļi lien atpakaļ manī un atbalss kļūst atkal par balsi tu (viņas pirksti caur lapotni ieslīd sarkankrūtīša spalvās) spēlējies maiga maiga ir sarkanā upe naga gals muguras švīka tik bieza migla pār jūru reti mēdz būt tavs (mēness ir baltā lāča bērns lēns ar lielu zivi un mākoņu blāvo ledu) kailums noslīd pār mani nakts peld gar pašiem Japānas krastiem nav ķiršu laiks nav (ziedi maigāk saplosītā spēļu kastē) tavas ūdensrozes sārtā kontūra un valgums (uz sirpja asmens šūpojas vilnis) izslīd no lūpām dzestra agruma pilns un tevis (paslēpsim ziedu no gaismas paslēpsim vismaz kaut ko un dzīvību dūkainajās spalvās) <o:p>&nbsp;</o:p> *** mēs sēžam zem tilta no pretējā krasta gaismekļu mēles šūpojas lēnos viļņos gaiss murdošs un soļu pilns miesas vairs nav un miesa ir akmens smaga kad atlien un uzliek rokas vientuļu bars mūžīgo bars viens otrā atstarodami tikai paši savu tumsu melnu un viendabīgu kājas ir nejūtīgas kā vasks tās notek pār oļiem un izsīkst pie ūdens malas ne aiziešanas ne atgriešanās un mēs nevaram beigties mēs izdzīvojam pieskāriena sapni un pārceļamies tumsiešu pusē es šonakt tev netikšu tuvāk mēs salsim melodami ka silti zem šī tilta pār kuru viņi ceļ plaukstas un tajās ir tas ūdens tā straume kuru mēs vienmēr pa vienam un katrs sevī kā nolemtību līdz savai mūžībai dzeram <o:p>&nbsp;</o:p> <o:p>&nbsp;</o:p> *** vilciņš griešas rudā mās rudens mās paņem čūsku par mēli tavs vilciņš griežas ziemā tu piedzimi saulei un tevi kristīja – Baltā palos ar tevi sargāja slieksni slīkšņu un purvāju ļaudis un kad tu izzudi skatam kad tevi nespēja atsaukt no vēja viņi pielūdza mēnesi melnu mākoni palsajā gaismā viņi vilciņu grieza un šņācošā čukstā vilka tevi no sūnām laukā no smaržas no piebūruma kurā tu iedzimta biji laiku un esību indi glabāt atmiņu sargāt un atgādināt tavs vilciņš uz rudeni griežas rudā mās rudens mās <o:p>&nbsp;</o:p> <o:p>&nbsp;</o:p> *** šorīt zvejnieki sastājušies kāsī un velk laivas uz jūru pēdas kā smilšu žurkas mirkli lēkā starp krastmalas oļiem tad vējš tās paķer aiz astes un – tikai nākamais solis ir spēkā jūra skan un no viļņiem noraso piere viņi visi ir jauni nenovēršamu skaienu turp pirmoreiz iedami ikrīta trimdā bet šauro ieliņu uz kuras zvejnieku māju zemie kūkumi tik tikko paceļas virs bruģa šorīt vējš ir aizslēdzis ciet un tur iestrēgušais milzīgais audi bezpalīdzīgi nolād ceļu kurš neved nekur Jānis Vādons urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:5325 2010-02-06T19:07:00 2010-02-06T19:07:00 2010-02-06T17:10:57Z 2010-02-06T17:10:57Z *** kā karsta pagale rudens gruzd lapās dzestri viļņi no ūdeņu puses un milzīgi dvieļi berž jumtus mēs sen vairs neslaukām ielas mazs saliekams galdiņš stāv dubļos un vaboļu mēslos bet kad korķējam vaļā vienu pagali ruma neviens nesaka – pēc mums kaut vai... tikai uzlej uz plēšām viebjas un klusē bijīgi klusē it kā redzētu savas iekšas it kā drēgnums kā kukainis pirms laika tur ielīstu palikt un sairt tai lielajai degšanai līdzi tad mēs kritīsim stiklainās kraukļa acīs un stiprāk rūsēs sētnieka lāpsta bet pēc tam pēc tam ielas atkal būs tīras *** ja tava upe izžūs un pēdējā putna spalvas sakaltīs dzelkšņainos saros pat vistukšākās ielas galā melnās celles sienas kļūs mīkstas kā koks kad vējš klusi čīkstot tur iebāzīs rokas nomirt var tikai par vēlu tu teiksi bet pelnu dūmaku es tīšu kā šķiedru un izgrebšu milzīgu siltu kurpi zeme iecirtīs zobus katra saknes riba sāpīgi spiedīsies sejā un tomēr tu būsi ceļā sveša atgriezties savas pilsētas ielās nevienam nepieskaitīta un brīva tu slīdēsi baltajā šķirstā un skanēsi kā neapsolīta dziesma dziesma ko nav iespējams pabeigt *** laikam jau arī bez šī krasta un viļņiem jūru var atrast zemus un līkus likteņa suņus rūsganām akmeņu sejām atnākt un klusēt uz vēju klona lodē līdz apvārsnim triekties un kad šī sala būs mirusi pat ja mirusi vēl paliek jūra elpa smilgu sausajos matos grūtākā mūžības jūdze un viļņi aizskalo laiku bez tāluma mokām aizplūstot atpakaļ krastā veļas it kā neviena te nebūtu bijis nevienas stipras un dzīvas balss tikai smilšainā palodze smilšu skārds gadsimts uz mēles sāļš Jo urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:5085 2010-01-23T22:50:00 2010-01-23T22:50:00 2010-01-23T20:52:01Z 2010-01-23T20:52:01Z --- Skurbainu balsi tu uzrunā mani naktīs baložu kājiņām dip dap aizsauli staigājušām Skubus tincini sauc pēc savējiem sauc pēc tuvajiem sauc par mīļajiem Nesauc mīļos par mīļiem - te tie ir Te tavi romieši viens otram uz kamiešiem steberē mājup Te - cīnu zaudējuši no sākta gala mieru neredzējuši Sēzās pie galda virina mutes kur vārdi - kur zobenu uztrītās šautras te mana visumaigā te mana visuvienīgā Mana neizsīkstošā mīlas vārsma! karš nolīdzinājis tavas krūtis - vai maz esi vēl sieviete skurbainu balsi tu uzrunā mani naktīs sevī kavēdamās sevi nemācējusi nepasargādamās skurbainu balsi mana lietavu meita mana ziemeļu dip dap --- Kāpēc gan tā nevarētu būt taisnība Marij Kāpēc nevar ja puse ir tiesa Trešdienas vakarā tēju vārījām tu biji tu biji skaista Tu biji - ak, pat nezinu kurai dievietei pretī stājos vien šaudīgas garaiņu tērcītes smejot uzvirmoja tev sānos Paliec jel esi, Marij! visas siltmiesu dūjas visas mijkrēšļu baltspārnes laiskās trīcošās papeles glāsmainu balsi visas "piedod, es čuču Ja tu zinātu, kā tas ir - aizmigt tev plaukstās paldies esi tepatās, Marij kāpēc ne --- Par pasauli par pasauli es domāju par zvilstošo debesu malu tavu pievērto acu sētmalē par vēl vienu dienu cīrulim drupača zvandarim piecīts - lai nāk labi nākdama jauna diena lai gaidāma Jūra skalina kājas sevī kavēdamās - ko tādai nerunāt ko nesarunāt - skatos mūsu kājas tik lunkas kā izpeldināti bērneļi grūti vīstāmi seģelēs šķērsām satīti dvielī skatos mūsu kājas kā vasks mūsu prieks saules lēruma pūslis sirdī - tikai pārraut un mūžu brēks svelmē izbalējušie mati --- Atslēga ir zem visiem logiem vien ienāc Es ilgojos tavas miesas vien tad sākas caurvēji: Logi atvērti vaļā līdz pašam rudenim kad pirmoreiz nāci, un kad es tev pirmoreiz pateicu "jā" sit skaļi plaukstas kā govju zvani nākot iepretī sakāvei -Nē, mana diena es esmu zvērs - Nē, nakts esmu putns un kad tu pieskaries manām kājām Dievs aizpeld projām kā zivs pirms vēl rada šo sauli un manis vēl nav Nav logu kas pūstu šīs vēsmas vien krūtis, vien gūžas bet tās jau bez Dieva sev izveido plaukstas Bez Dieva tām raudot dīgst papēžos zeme un māli un akmens stabi, kas nav vairs ne putni, ne zvēri viens pēc otra tie atver pēdējās mtues iedzer pēdējos malkus un sadrūp sarūk vienlaid ar zemi Jo urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:4693 2010-01-23T21:04:00 2010-01-23T21:04:00 2010-01-23T19:47:34Z 2010-01-23T19:47:34Z --- Dobjiem dobjiem auļiem saule dzen tuksnešu zirgus mūsu klusajos ūdeņos Leknā leknā piekrastes zāle saaug ar mūļu mugurām kā dieviņš ar saviem māliem Un tūkstoš rīklēs salietās slāpes pārvērš upes vairs tikai vārdos - san kuslas, tramīgas meldru ēnas gultnēs auklējot mītu dienas --- mums iedeva pa klaipam maizes un teica - sapņosiet aiz pilsētas Te tā nāk aizpilsēta pirmie akmeņi guldz pret skrituļiem kā dzīvelīgi asni -Klau, Viktoriān vai tev kas nāk prātā? -Grūti sapņot aiznaglotā dīzelī un faktiski jau arī nav par ko -Nu ja - bet mīļotā? -Nav man mīļotās -Nu bet kaut kas skaists? -Nav man skaista -Bet kā tad tu dzīvo? Kā tā Viktoriān? -Ēē, ko nu par to! Skaties, kāda debess Labāk palūko, kādi guļbaļķu mākoņi! patiesībā jau tāds pats pīslis bet re aizrok tevi vēl dzīvam esot savā kurlajā serdenī patiesībā jau tāds pats pīslis bet, ak ko nu par to --- Uzrakstīt par to kā tevis nav tukšs gurnauts vakara krēslā pastiepusies uz pirkstgaliem laboju laikrāža bultiņas ____________turp atpakaļ ____________turp atpakaļ kāds pašauj izkapti pāri galvai _____ū - jā satrūkusies atskārstu sevi tramdām zāli stumdām stundām negausi vīterojam ______kam tēju? ______kam cukuru? ______kam tēju? ______kam cukuru? --- un te nu tavs āreče lietus gāž kā no spaiņa uz spaini sastūķēts zilonis nīlzirgs un žirafe kopus krītus klupšus lietus zvērstāviem lietus pasaulēm lietus avarējušām aeroplānu māšīnītēm visa ienākusies plantācija visi īstie un klusie draņķi met apli pēc apļa uz iekšu uz āru visu visiem par visu par visiem vietā un nevietā vārdiem un nevār(dien/tiem --- Mīļā, pasaki vārdiņu pasaki divus runā divtik, ka nejaudājas aizsit ciet visas rūmes aizklapē gaiteņus aiznaglot pagrabstāvus norauc kāpnes uz bēniņiem paslēp zem spilvendrānas Pasaki vaŗdiņu pieliecies tuvāk pārliecies pāri izpleties pāri kā debesskrāpis sasedz apsedz manas ilgas un skumjas dziedi dzieid dziedini mani --- Sirds kā mīla maza austiņa - iečuksti tajā iečuksti, ka visas sāpes ir tikai aizokeāna vēji un nav vērts meklēt patvērumu - mūs lemts atrast mūs lemts nedaudz par ciešu saķert aiz skausta un paraut no zemes iečuksti - kā tai labpatīk klausīties vārdu klajā un izklaidus stūrēt tālāk sapņainā okeānā --- Pulkvedi vai jūs jau aizrakstījāt uz mājām? Pulkvedi jūsu sirdi nepriecē pavasaris? Jā, es saprotu, pulkvedi skumjas nav joka lieta Taču ticien man, pulkvedi mēs tās esam izcīnījuši godam Jo urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:4365 2010-01-23T20:45:00 2010-01-23T20:45:00 2010-01-23T19:03:37Z 2010-01-23T19:03:37Z Mīļais - es gribu būt ziema Lūdzu palīdzi - nē, ne tā - Kādi puteņi? Kādas vētras? es gribu būt ziema vasarā -Nē, es nebūšu šļauga peļķe! -Nē, es nebūšu velns zin kas! _________Es būšu _________tu redzēsi - būšu! būšu sastindzis kontrabass ___-Diriģent! - pirmo vijoli! ___-Diriģent! - melna nakts! ___-Diriģent! - sirds tā neplīst sirds pa druskai kā asaras ___-Un, starp citu ___________vai nav par agru? ___-Kā? - jums jau bedzas laiks? ___-Kā? - un ne brīsniņu ilgāk? Mīļais, mosties! man nesanāk Mīļais, man nepaveicās Cīruli - kā gan tā? paliksim vien tepatās slapjdraņķa vasarā Andris Akmentiņš urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:4201 2009-11-19T18:32:00 2009-11-19T18:32:00 2009-11-19T16:44:20Z 2009-11-19T16:44:20Z LIETUSPRIEKS - III es atceros tramīgās kopmītņu dušas kur izņemot spārnus bija uzzīmēts viss kas ar mums noticis un stāvot rindā pie durvīm varēja piedomāt klāt durvis bija divas - sievietem un vīriešiem visu dzīvi durvis mainījās vietām un reizēm sastapās vēl tur bija caurumi durvīs un sienās bet debesis tur neskatījās kāpēc to atceros? iebridis iekšā un vienaldzīgi izģērbies (ja kāds novēro lai vismaz sieviete un cerams ne tik stulba) lienu zem caurules dziļdomīgās un nemeklējot aukstais-karstais pagriežu krānu un paceļu izslāpušo muti uz augšu (cik esmu debesis dzēris zobi viemēr ir saluši) tā es ilgi stāvu un domāju par izpostīto zemi kas izskatās sagriezta taisni kā ĀEsVē štatu robežas vai šķībi greizi kā PēEseReS autonomo apgabalu karte bet reizēm man domāt zeme tramīgi ienāk kopmītņu dušās un raugās uz augšu LIETUSPRIEKS - IV (jaunas nēģeru meitenes dziesma) nāc un skraidi pa jumtu padari mani aklu kad ienācis būdas tumsā viņš noskūpstīs manu kaklu nāc un nospēlē blūzu padari mani baltu viņa soļi tuvojas būdai padari mani saldu es zinu cik tev ir grūti tu bambusu biezoknī lien kur tecēt gar manām krūtīm es ļāvu tev vienam vien es zinu ka tev ir grūti mīlēt meiteni tādu tikai krītošam ūdenim būt gar viņas melno ādu neej projām un sūcies caur griestiem un sities pret grīdu nevar būt ka tu lūdzies sitotes tā pret grīdu es tev dāvāšu rotas kad tu sakrāsies lapās ja spēlēsi arī viņam kad viņš gulēs man blakus aizej vien mirkli pirms ausmas lai saule spīd tajā rītā nevaino manu cilti tikai es esmu aplaupītā bet naktī atnāc uz jumta padari mani aklu ielavies būdas tumsā noskūpsti manu kaklu LIETUSPRIEKS - V debess ir liela un zilgana acs kuras zīlītē sēžot veramies augšup un domājam kas mūs tā novēro? bet cik esmu debesis redzējis visas ir raudājušas bet cik esmu debesīsi bijis nav tur nekā un pienāk sprukstiņš un izlido cauri tam visam un lielās ka caurums tur tagad bet debesumarija vienkārši atveras-aizveras un nav tāda sprukstiņa bijis viņa droši vien skaista Marija Debesīs Iemūrētā bez lieliska upura neuzcelt pili gaisā ar gaisu no gaisa ar zvaniem torņiem un bēniņiem dūmakā grimstošām katedrālēm bet cik esmu debesīs klausījies - nevaid bet mākoņi-kāmoņi upura jēri to upuri neredz un vareno pili nāk aprīt un pils nobīstas sadalās pilēs un brūk un nogāžas zemē bet debesumariju neatbrīvo un cik debesis mani ir redzējušas tik esmu raudājis urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:4018 2009-11-19T17:35:00 2009-11-19T17:35:00 2009-11-19T15:37:46Z 2009-11-19T15:37:46Z dzeja, kas man patīk, šķiet vispār nav laba. tā ir savāda dzeja, kas pārsteidz ar savu fizioloģismu vai šķietami neadekvātu laika plūdumu/mūža posmu. rādās, tā pa lielam man vajag tikai pārsteigumu. un labāk, ja tas ir fiziski jūtams. "tu skaisti dziedāji dzeguzīt kāpēc tu aizrijies" Andris Akmentiņš urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:3662 2009-11-19T17:18:00 2009-11-19T17:18:00 2009-11-19T16:08:38Z 2009-11-19T16:08:38Z *** ar acīm stiklainām un blāvām dons noraugās uz vējdzirnavām un pārdomā pēc kā tas ož ja tādām taisni virsū jož lai nonīkst tas kurš nepaciešas lai izdzīvo kas griežas griežas bet tos kas pārāk daudz grib zināt tos var ar desu apklusināt un apkārt saskrējusī tauta jau ir no gluži cita plaukta un es un tu un viņi viņas kā mazas tuklas dzirnaviņas *** es esmu apģērbts precīzi pēc formas mans sejs ir bāls un zaļas bikses kājās man viss ir vietā nekas nekarājas es esmu apģērbts precīzi pēc formas kā lietus mākonis nāk dieviņš mājās un pārkāpj visas starptautiskās normas es esmu apģērbts precīzi pēc formas bet viņš pār manu galvu izčurājas *** Ai skaisti dziedāji tu dzeguzīt pat sliedes sāka šņaukāties un sarūsēja no migām līda augšā mīkstmieši un aizmirsa ka jāsargās no vēja mēs sēdējām uz piesnigušas ielas viens jucis zvanu tornī ālējās un pareģojot laikus dziesmiņa mums gadu simtus glāzēs salēja tad atguvuši vēsu elpošanu mēs mēģinājām kājās piecelties tu skaisti dziedāji dzeguzīt kāpēc tu aizrijies *** es raugos tev tieši acīs to es protu bez mācīšanās garām braucošais tramvajs zvana gari un izmisīgi es raugos tev tieši acīs es neprotu spēlēt šahu nāk triecienā bandinieki un matu man pilna galva es skatos tev tieši acīs krīt šaha pulksteņa bulta dāma kas reizēm ir sieviete padodas karalim mats *** nepiesauc nelaimi lietus ir beidzies un saule uz aukliņas izkārta žūst mēs abi bikli maliņā stāvam gaidām kad viņa sasildīs mūs siltumnīca stiklos ledus izskusis pamazām izstiepjas garākas ēnas nepiesauc nelaimi piekusis skatiens vēro mākoņu kustības lēnās nomierinājušies mieri un lāses no auklas krīt smiedamās dobē klusā mierīgā novakarē nepiesauc nelaimi laikam klab zobi *** lietus nav lijis vai mēnešiem deviņiem kļavām deguni nobiruši rotaļu veikalā sarauktiem deniņiem stāv mani vecie un zināmie truši es arī iestājos rindai galā es arī domāju ka man dos es nezināju ka bērnība galā es nezināju ka atšķiros vēl samulsis ziedoju pilsētai savia joprojām vēl ceru bez nodoma tas ka posmā no Prāta līdz Saldētavai ir visas dzertuves atvērtas un lietus nav lijis vai mēnešiem deviņiem vai tad tāpēc kāds paliks kluss uz ielas stāv mazulis sirmiem deniņiem un līmē norautos degunus Filozofija urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:3372 2009-07-31T14:51:00 2009-07-31T14:51:00 2009-07-31T11:51:55Z 2009-07-31T11:51:55Z Cilvēki allaž saka, ka filozofijā nav vērojams progress, ka mūs joprojām nodarbina tās pašas filozofiskās problēmas, kuras risināja senie grieķi. Tie kuri tā spriež, nesaprot, kāpēc tā jābūt. Tas ir tāpēc, ka mūsu valoda ir palikusi tā pati un pavedina mūs uzdot tos pašus jautājumus. Tikmēr, kamēr būs darbības vārds "būt" un šķitīs, ka tas lietojams tāpat kā "ēst", "dzert", tikmēr, kamēr mums būs īpašības vārdi "identisks", "patiess", "nepatiess", "iespējams", tikmēr, kamēr mēs turpināsim runāt par laika upi, telpas izplatījumu utt. cilvēki klups pār vienām un tām pašām dīvainajām grūtībām un vērsies uz ko tādu, ko nekādi skaidrojumi nav spējīgi izskaidrot. Vēl vairāk - šāds stāvoklis apmierina tieksmi pēc transcendentā, jo cilvēki, domādami, ka viņi var saredzēt "cilvēciskās saprašanas robežas", protams, tic, ka ir spējīgi ieskatīties arī aiz šīm robežām. Filozofija nemaz neesot progresējusi? Ja kāds pakasa tur, kur viņam niez, vai mums tūlīt jāsaskata kāds progress? Vai pretējā gadījumā tā nebūs īsta kasīšana un īsta niezēšana? Un vai šī reakcija uz niezi nevar turpināties tādā pašā veidā ilgi - līdz pat tam laikam, kamēr atrasts kāds cits līdzeklis pret niezēšanu? Dažkārt cilvēki apgalvo, ka viņi nevarot spriest par vienu vai otru lietu tāpēc, ka neesot studējuši filozofiju. Tās ir kaitinošas aplamības, jo balstās uz pieņēmumu, ka filozofija būtu kaut kāda zinātne. Par to runā tā, it kā runātu par medicīnu. Taču jāatzīst, cilvēki, kuri nekad nav veikuši filozofiska rakstura pētījumus (piemēram, lielākā daļa matemātiķu), nav apgādāti ar šāda veida pētījumiem un izpratnei derīgiem instrumentiem. Gluži tāpat kā cilvēks, kurš nav pieradis mežā meklēt puķes, ogas vai augus, neatradīs tos, jo viņa acis nav trenētas šādai nodarbībai un viņš nezina, kam īpaši pievērst uzmanību. Līdzīgi cilvēks, kuram nav pieredzes filozofijā, paies garām vietām, kur slēpjas grūtības, taču tas, kuram ir nepieciešamās iemaņas, apstāsies un jutīs, ka grūtības ir kaut kur tuvumā, lai arī viņš tās vēl nespēj saskatīt. Un par to nav jābrīnās, jo zinām, cik ilgi pat tādam cilvēkam, kuram ir iemaņas un kurš jauš, ka grūtības ir tepat līdzās, ir jāmeklē, pirms viņš tās atrod. Ja kaut kas labi noslēpts, to ir grūti atrast. Filozofs ir cilvēks, kuram vajag izārstēt daudz as intelektuālās slimības sevī, pirms viņš sasniedz veselā saprāta prātulas. Lai Dievs dod filozofiem saprašanu par to, kas ir visu acu priekšā. Manas domas droši vien virzās pa daudz šaurāku apli, nekā man šķiet. Tikai domājot vēl ārprātīgāk, nekā to dara filozofi, jūs varat atrisināt viņu problēmas. Filozofisko problēmu atrisināšana ir līdzīga dāvanai pasakā: burvju pilī tā izskatās burvīga, un apskatīta ārpusē dienas gaismā, izrādās parasts dzelzs gabaliņš (vai kas tamlīdzīgs). Literatūra urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:3243 2009-07-31T14:51:00 2009-07-31T14:51:00 2009-07-31T11:51:27Z 2009-07-31T11:51:27Z To, ko var izdarīt lasītājs pats, atstāj viņam. Ir grūti zināt kaut ko un rīkoties tā, it kā jūs to nezinātu. Tam, kurš zina pārāk daudz, ir grūti nemelot. Nekādā ziņā nebaidieties runāt muļķības! Bet piedomājiet pie savām muļķībām. Viduvējam rakstītājām nav jācenšas aizstāt rupju, nepareizu izteicienu ar pareizu izteicienu. Tā rīkojoties, viņš nogalina sākotnējo ideju, kura vismaz bija dzīvs stādiņš. Tagad tas ir nokaltis un nav neko vērts. To tikpat labi var izmest atkritumu kaudzē. Taču arī nožēlojamais stādiņš kaut kam derēja. Man šķiet, ka, lai patiktu kāds rakstnieks, ir jāmīl arī tā kultūra, pie kuras viņš pieder. Ja tā nepatīk vai ir vienaldzīga, tad arī apbrīna par rakstnieku zūd. Engelmans pastāstīja man, ka mājās, kārtojot manuskriptu atvilktni, tie viņam liekoties brīnišķīgi un ienākot prātā doma, ka tie būtu pelnījuši, lai ar viņiem tiktu iepazīstināti citi cilvēki (tas pats noteikot, kad viņš pārlasot savu mirušo radinieku vēstules). Taču, tiklīdz viņš mēģinot sastādīt kādu manuskriptu izlasi, tā viss pasākums zaudējot pievilcību un patiesumu un izrādās nerealizējams. es sacīju, ka šeit mums ir darīšana ar tādu gadījumu, kas līdzīgs sekojošam: nekas nevar būt dīvaināk, kā novērot cilvēku, kurš domā, ka viņu neviens neredz, veicam kādu pavisam ikdienišķu darbību. Iedomāsimies teātri; priekškars atveras, un mēs vērojam, kā cilvēks viens pats savā istabā staigā šurp un turp, aizdedzina cigareti, apsēžas un tā tālāk, - tā, ka pēkšņi atklājam, ka mēs vērojam cilvēku no malas, tā, kā mēs paši sevi nekad nevaram redzēt; tas būtu tā, it kā mēs skatītu biogrāfijas daļu ar savām acīm - tam vajadzētu būt reizē baismīgi un brīnišķīgi. Pat vēl brīnišķīgāk nekā tas, ko dramaturgs var likt uz skatuvs spēlēt vai runāt: mēs redzam pašu dzīvi. Bet to tācu mēs redzam katru dienu, un tas uz mums neatstāj nekādu iespaidu! Jā, taču mēs to neskatām no pareizās perspektīvas. - Tā, ja E. pārskata savus rakstus un tie viņam šķiet brīnišķīgi (lai arī tos pa vienam atsevišķi nevar publicēt), viņš redz savu dzīvi kā Dieva radītu mākslas darbu, un kā tāds tas ir ievērības cienīgs, gluži tāpat kā katra dzīva un viss kas cits. Taču tikai mākslinieks var atsevišķu gadījumu tā izgaismot, kat as mums atmirdz kā mākslas darbs; tā tam jābūt, ka manuskripti zaudē vērtību, kad tos aplūko atsevišķi un vispār, ja tos skata objektīvi, bez iepriekš pieņemtas jūsmas. Mākslas darbs piespiež mūs - tā sakot - skatīties no pareizās perspektīvas, kamēr bez mākslas priekšmets ir tikai gabaliņš no dabas, tāds pats, kā visi pārējie; tāds, ko mēs ar savu sajūsmu varam pacelt pāri dabai, taču tas nedod nevienam tiesības to mums kā tādu uzspiest. (Man allaž jādomā par tiem garlaicīgajiem dabas skatiem, kuri tam cilvēkam, kas to fotografējis, liekas interesanti tāpēc, ka viņš pats tur ir bijis un kaut ko pārdzīvojis; turpretim cits tos pilnīgi pamatoti vēro vēsi - ja vispār ir attaisnojami, ka kādu lietu vēro vēsi.) Taču, man liekas, ka arī ārpus mākslas darbiem ir vēl kāds cits veids, kā tvert pasauli sub specie aeterni. Tas ir - tā man šķiet - domas ceļš, domas, kas slīd pāri pasaulei, atstājot to, kāda tā ir, tikai no augšas lidojumā vērojot. Par puķēm un dzīvniekiem, ko cilvēki uzskata par neglītiem, vienmēr rodas iespaids, ka tie ir mākslīgi veidojumi. "Tas izskatās tā, it kā..." mēdz sacīt. Tas palīdz izgaismot vārdu "neglīts" un "skaists" jēgu. Nav iespējams uzrakstīt kaut ko par sevi patiesāķ nekā pats esi. Tā ir starpība starp rakstīšanu par sevi un par ārējiem objektiem. Par sevi var rakstīt tikai no sava augstuma. Tu nestāvi ne uz koka kājām, nedz uz trepēm, bet pats uz savām kailajām pēdām. Valoda urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:2949 2009-07-31T14:50:00 2009-07-31T14:50:00 2009-07-31T11:50:40Z 2009-07-31T11:50:40Z Dažkārt teikumu var saprast tikai tad, ja to lasa pareizā tempā. Visi mani teikumi ir jālasa lēnām. Mēs cīnāmies ar valodu. Mēs esam iekļauti cīņā ar valodu. Varbūt tieši tas, ko nevar izteikt (kas ir mistisks un ko es neesmu spējīgs izteikt), ir fons, uz kura viss, ko es saku, iegūst nozīmi. Esperanto. Riebuma sajūta, kas mūs pārņem, kad mēs izrunājam izgudrotu vārdu ar izgudrotām, aizgūtām zilmēm. Vārds ir auksts, bez jebkādām asociācijām, un tomēr spēlē "valodu". Vienkārša uzrakstīta zīmju sistēma neizsauktu tādu riebumu. Ludvigs Vitgenšteins urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:2693 2009-07-31T13:41:00 2009-07-31T13:41:00 2009-07-31T11:49:00Z 2009-07-31T11:49:00Z Pakļauties psihoanalīzei savā ziņā ir tas pats, kas kost atziņas koka auglī. Iegūtās zināšanas mums izvirza jaunas ētiskas problēmas, taču nesniedz neko to atrisināšanai. Problēmas tavā dzīvē liecina, ka tās neietilpst dzīves veidolā. Tāpēc tev vajag izmainīt veidu, kā tu dzīvo, un, kad tava dzīve atbildīs veidolam, tad tas, kas bija problemātisks, izzudīs. Taču - vai nav tā, ka cilvēks, kurš nesaskata problēmas dzīvē, nespēj saskatīt arī kaut ko svarīgu, varbūt pat vissvarīgāko? Vai nevar teikt, ka šāds cilvēks dzīvo bezmērķīgi - akli, kā kurmis - un, ja vien spētu redzēt, problēmu saskatītu? Vai man drīzāk nevajadzētu sacīt: cilvēks, kurš dzīvo pareizi, nepārdzīvo problēmu kā bēdas, un tāpēc viņam tā nemaz nav problēma, bet gan prieks, vai arī - viņa dzīvē tā būs kā gaišs starojums, nevis kā apšaubāms fons. Kāpēc dvēseli sakustina tukšas domas? Galu galā - tās taču ir tukšas, tomēr to sakustina. (Kā gan vējš var kustināt koku, ja tas nav nekas cits kā gaiss? Taču, lūk, kustina, un neaizmirsti to.) Tipiska naiva un muļķīga amerikāņu filma - neskatoties uz tās muļķīgumu vai tieši šīs īpašības dēļ - var būt pamācoša. No tukšās, nopietnās, pašpārliecinātās angļu filmas neko nevar mācīties. Es bieži esmu ko ieguvis no muļķīgas amerikāņu filmas. [..]Kas zina likumus, pēc kuriem attīstās sabiedrība? Es esmu pārliecināts, ka pat visgudrākajiem cilvēkiem par tiem nav nekādas jausmas. Ja tu cīnies tad cīnies. Ja ceri, tad ceri. Spriežot par pasaules nākotni, mēs vienmēr iedomājamies kādu vietu, ko tā sasniegs, ja turpinās virzīties pa to pašu ceļu, pa kuru tā gājusi līdz šim; un mums neienāk prātā, ka tās ceļš nav taisan līnija, bet gan līkne, kuras virziens pastāvīgi mainīgs. Inese Zandere urn:lj:klab.lv:atom1:orissa_lassa:2558 2009-07-31T13:28:00 2009-07-31T13:28:00 2009-07-31T10:34:47Z 2009-07-31T10:34:47Z *** bailes un bēdas kā mazas skolnieces tikko mazgātiem gariem matiem atmostas trijos un nevar aizmigt pēdējā augusta naktī naktī pirms jāsāk skolā iet naktī pirms neizbēgamā KAUT GARĀKA BŪTU ŠĪ NAKTS un tomēr - kā gribas satikt visu bailes un bēdas vienuviet kāpēc uz ielas gribas padejot kā plaksts guļ zimas acij pāri migla kāds paspējis jau šorīt sāli izbērt uz slidajiem ietvju parketiem no sarunātām muļķībām ļimst mēle pagurusi bet nebeidzami rullē acu kino man garu melnu piparkūku mīklu pa kuru kājas it kā dejo iet jā kāpēc kāpēc gribas padejot starp autobusu dzeltenajiem sāniem pa rīta drēgni aizmigloto ielu kur ziemas nav ne tik cik pavasara tad nokrist dīvānstūrī pieklājīgi aizmigt lai pamostos kad migla izklīdusi un darbā visi sen jau pusdieno pa burtu starpām domās dejodami ak kāpēc kāpēc jautājums ir stulbs dzert vajag mazāk laimīgākai būt un piedot kam tu pāri darījusi es pamostos vēsā zālē vējš ir projām nokaltušie vārdi nolauzti nomesti zemē klusējošs dārzs brīnišķīgi klusējošs dārzs esmu līnija āda vai gaiss atveru acis visam un rudens aiznes mani viegli un sāpīgi kā ābolu uz eža adatām