paradise ocean

Neilgi pirms nepieciešības iet laukā, lai uzzinātu par kursiem, atskārtu, ka bikses ir vai nu uz mazgāšanu noliktas, vai neesmu vēl izpletējusi. Tad nu atveru skapi yun priekā ieraugu, ka viens pāris vēl ir neskarts. Ar zemo vidukli, protams. Nākamā problēma ir maiciņa. Nespēju sevi piespiest uzvilkt neko citu, kā t-kreklu. (un t-krekls nav drukas kļūda!) Tālāk apavi. Iemīļotās iešļūcenes izmirkušas pēc brīnišķīgās pastaigas. Negribas kāpt slapjās. Velku botas. Iesmaržojos un dodos laukā, paceļam uzdodama (netikai man) iekšēju jautājumu:"Es satikšu viņu. Vai ne?"
Bet kā gan savādāk. Satiku. "Drogās". Viņš bija kopā ar Lauru. Laura iepirkās, bet viņš tik līdzi. Varat iedomāties!? Es gar kasi dīdos, jo nevaru izlemt, kuru šokolādi pirkt, kad paiet garām zināms stāvs. Jep, tas takš Jānis. Esmu tieši aiz viņa, lai samaksātu par saviem krāmiem. Domāju, nu, sveicināsi, vai nē? Un pagriežas un saka:"Čau." Es to pašu atbildu. Tā lūk. Vismaz viņš nekautrējās mani sveicināt Lauras klātbūtnē. Un man atkal nāca smiekli, bet es godam turējos, jo varēja redzēt, ka pie sevis atkārtojis sakāmo un pārdomājis, vai mani sveicināt. Bet saturies, draugs, mīļais, jo tūlīt iešu gar tavu māju pie Jonikas pēc rāmja.