paradise ocean

Gadi iet.
Atceros vasaras vakarus Staldzenē. Spēlējām kārtis un klausījāmies ABBA vai BONEY M.

Es vienkārši, šķiet, jūku prātā. Runāju ar sevi, mūzikas atskaņotāju, datoru, segu, galda lampu, brokastu šķīvi, izlietni. Es .. es nezinu, ko gribu, bet tajā pašā laikā varu pateikt, ka to, to un to nevēlos, tam jābūt savādāk utt. Es vai raujos no sevis ārā. Es gribu kliegt un spiegt.
Es gribu satikt mammu. Es negribu braukt mājās. Es gribu satikt 'our four', ebt negribu runāt, tikai būt mūsu kompānijā..
Es iekšēji mirstu. Kurš apsolās ar mani nākamgad aiziet uz teātri?

Bez vārdiem.