open_your_mind

...
Vēlētos izdzēst no atmiņas tevi un visu, ko man sniedzi...
jo vienu vienīgu lietu liedzi.

Vai mīlēt bez pretmīlas ir sods?
Vai arī tas, ka vispār var mīlēt ir gods?

Pretmīla-tā dāvana svētākā,
Bet cik ļoti tā dāvana retākā.
Drīzāk gaidu, skaitu
Dienas, stundas, minūtes, sekundes...
Varbūt.

Cerība-tā sirdi plosoša, mokoša,
Vienmēr Tu man liec gaidīt,
Džīvot tagad, dzīvot šeit.
Gaidu.

Nav svarīgi, diena vai nakts,
Tu nāc.
Nav svarīgi, saucu vai gaidu,
Tu nenāc.
Nav svarīgi, vai kāds man seko,
Tu gribi visu vai neko.
Ja Tev būtu jāgaida,
Tu aizietu.
Ja tev būtu sāncenši,
Tu padotos.
Bet palikt Tu negribi,
Aiziet Tu nevari.

-Patronas nokrīt, vairs nav ložu,apģērbs izēsts kožu.
Vai gribēji sev karavīru možu?
-Drošu, dod man mīlestību drošu!
-Nevaru, man vairs nav ložu.
-Košu, dod man mīlestību košu!
-Nevaru, man vairs nav rožu.
-Tad dod man tikai sevi.
-Nevaru, esmu jau pārtapis par Tevi.

Pār trotuāru nokrīt lapas,
Manas sajūtas tik ātras un asas.
Reiz Tu teici, ka viss būs labi,
Bet es vilku visu tik gari gari...

Tu toreiz skatījies ar maigām acīm,
Taisijies ko mīļu sacīt.
Bet tagad nokrīt pēdējas lapas,
Manas sajūtas tik ātras un asas.

Nevainības laikmets beidzas,
Gultās visas meičas steidzas.
Garlaicīgi nav, bet vai vajag?

Izkrāso pats, saldi saldi,
Tie tāpat ir tikai maldi.
Garlaīgi nav, bet vai vajag?

Sakarniece sakarus pin,
Mana sadauzītā seja nu to zin.
Melns vai balts,rūgts vai salds,
Kas tad viņa ir?

Sakarniece puišus mīl,
Ne jau mani vienu vīla.
Vērojot zvaigznes nevaru pateikt,
Kas tad viņa ir?

Cirks te un tur,
Bet vietas man nav nekur.
Ne es cirkam, ne es dzīvei,
Ne es sprostam un ne brīvei.
Nav man alga, ne dzīve salda,
Manis pašas kļūda tā,
Nepaliks kā agrāk vairs nekā.
Piespiest sevi palikt-to es māku atlikt,
Skriet vien tālāk,
Sāpes vilkt garāk,rētas plest platāk...
Redzi, es pats sev soģis un ienaidnieks,
Savs un pretinieka ierindnieks.
Ne vairs bailes, ne vairs drosme,
Nav man īstādzīves loze.

Tava pukstošā sirds-
Tā ir mana anatomija.
Tavas sarkanās rozes-
Tā ir mana bioloģija.
Tavi elsienu gultā-
Tā ir mana zooloģija.
Tavas spožās acis-
Tā ir mana astronomija.
Tavas sāļās asaras-
Tā ir mana metroloģija.
Tava rūpīgā māte-
Tā ir mana pedgoģija.
Tavas depresīvās domas-
Tā ir mana psiholoģija.
Tava dauzīšanās klubos-
Tā ir mana anarhija.
Tavas mājas adrese-
Tā ir mana ģeogrāfija.

...nu nepievēršiet uzmanību zooloģijai.

-Zini, man ir tā, man ir tā vienkārši.
-Nē, tā nevar, pārāk viegli!

I thought I could love you,
But I still think I should kill you.

Diena pēc dienas,
Runa pēc runas,
Visas pasaules meitenes liekas duras.
Neviena nesaprot,
Neviena nedzird,
No viņām drīzāk var sasirgt!
Viņas mani nepārtraukti tracina,
Un rupjībām dikti, dikti kacina!
Redz, kāda viņai rozā jaciņa!
Jauna skropstu tuša un lūpu spīdums,
Redzēji, tās acu ēnas ir īstais brīnums!
Diena pēc dienas,
Jo tālāk, jo trakāk.
Ar viņu prātiem laikam paliek švakāk.
Negribēju jau viņas zākāt,
Bet, mīļās manas,ar savu piedzimšanu jau jūs pašas sākāt!

Guļu es šeit savā gultā,
Iēņēmusi dīvainu pozu kā jogā,
Man aiz loga satelīta šķīvis,
Nu ir pienācis tas brīdis!
Dusmas manī sakāpj diezgan augstu,
Var teikt, ka pavedienu pēdējo es te tagad raustu.
Mani 4suņi dara mani traku,
Un pietam paplānina arī maku.
Atspiedusies arī esmu tikai pret savy a4 izmēra spilvenu,
Tas neko nedara mīkstāku.