psihodēliski staipīties tā, ka
nogāzies uz gultas un pēc tam jau noslīdi uz grīdas, pavārties un netīšām izmērcē
matus tikko uz istabu neveikli nestajā, mazliet izlietajā zaļajā tējā, no kuras
Tu pārtiec, nu, vēl košļenes un cigaretes, tad izdomā doties uz mā istabu, jo
tajā mājas pusē tagad ir saule, iekārtojies uz palodzes, kājas pārkar pāri un špļauj
ķiršu kauliņus, ceņšoties trāpīt tajā mazajā bedrē, pie kuras naktīs vienmēr dzērāji
skaļi nokārtojas, tad saproti cik slinks esi, ka nerunājot jau par pavizināšanos
ar riteni, lai kājas kļūtu seksuāli iedegušas, kā jau tas modē, Tu pat pats pēc
terpentīna nevari aiziet, sakūdi mā, ka viņai vajag atrast jaunu lakatu tieši šodien,
tad piebilsti, tā starp citu, lai ieiet būvmateriālu veikalā, tādā veidā iegūstot
arī tukšu dzīvokli, jo prāts nesas uz izvirtībām, kāds vakar iedarbināja to
aizmigušo smadzeņu daļu, kurai nevajaga nevienu no jums, tikai izejmateriālus,
ak, tomēr gribētu es būt vīrietis un vazāties pa pludmali bez krekla un
censties dienā piegulēt pēc iespējas vairāk sieviešu, tā neviens nevarētu mani
saukt par padauzu, tikai par maukuli vai jākli, bet tie abi pat kaut kā labi
izklausās, un sasodīts, kas notika ar žurnālu ‘’Parks’’, tagad lasu un priecājos,
cik interesants un estētiski psihodēlisks bijis, bet nē, laikam jau labas
lietas vienmēr vajag pieveikt ātri, tās pārāk spilgti atgādina cik nožēlojami
paši esam, tāpēc samierinamies ar ērtiem standartiem, apputējušām klasikām,
nekad negrozāmām vērtībām, cik daiļi, mums liekas, ka taču ir progress un mēs
tik veikli mainamies, bet nē s.., brālīt, tas viss vienmēr bijis viens un tas
pats, tikai spīdīgi jaunām definīcijām apsiets, glītos vākos iesaiņots, ar
izgrieztu krūti pasniegts uz jau simtgadīgām paplātēm, cik stulbi, stulbi,
stulbi, ka nezinu kā to visu pārraut, bet ir jau viegli tam nepiegriezt uzmanību
un dzīvot mierīgi, bet pat uz hipijnometni Tu nevari aizdoties bez piķa gabatā,
pat sasodītā literātu nometnē tagad par ēdmaņu dienā būs jāmaksā, jo pat tam
kultūrkapitālfonds parādījis mēli, a kam nav un varbūt pat pareizi, jo tā jau
grafomāni neiemācīsies labāk rakstīt, jo to nevar iemācīties, jaukumiņ, tas nāk
no pieredzes un mistiskas Viena dāvanas, sēkliņas sasodītas Tevī, fuj, nē,
nerunāsim par sēklu iekšās un neesi tik samaitāts, jaunā paaudze saka, ka
nevajag lasīt citus, lai rakstītu, tas traucējot savai oriģināldomai, es arī tā
teicu, bet tad man bija jautrais tīņu untums un infatīlisms galvā, redzi, viss
atkārtojas, bet šodien atkal laikaziņas pilnīgi nesaskan tam, ko redzu aiz loga,
gaisa mitrusm 54%, sāka smidzināt, redz, attaisnojums neiešanai ārā, bet es
zinu tos, kuriem tik ļoti tīk lietus, tie gaida rudeni un vispār pēdējā laikā
pavairojušies kā sēnes, varbūt jauna mode, es jau nezinu, sen no aprites izslīdējusi,
programēju sapņus pēc dzenbudisma metodes, jo vismaz par to zinu, ka modīgi ir,
bet tas modīgi jau kopš sešdesmitajiem, tas tik tā, jūsu zināšanai, tik bieži
liekas, ka spēju programēt arī visu apkārtonotiekošo, tas atbilst tai hologrāfiskā
visuma teorijai, kas tik ļoti nepatīk god. T.T. kungam, bet tas man saistās ar
bailēm, ka tomēr tā ierastā sistēma var sabrukt acu priekšā, ak, tas būtu
skaisti, jo varbūt esmu to redzējusi attiecīgo vielu iespaidā, citi sakās to
redzējuši, meditējot, ko lai zin, vispār, gaidu to terpentīnu, gaidu rītdienu,
lai sastaptu savu jaunāko no mīlām, skaisto raganiņu E, par pārējiem nav tik
lielas pārliecības, bet nāksies, labi, labi, nav tik ļauni, jo nemāku ienīst
neko un nevienu, pat riebīgos melīšus un liekulīšus, jo zinu, ka pati mēdzu šādas
lomas izspēlēt, kad vajag un muļķis tas, kurš galvojās tāds nekad nebijis,
patiesi neticu, kaut zinu ļoti daudz gaišu, skaistu cilvēku, zinu, ka tādi nav
piedzimuši, ir jābūt naktij, lai būtu diena, domāju sapratāt, ja tiktāl izlasījāt
un tagad sapratāt, ka domas nav un viss bijis velti, bet paldies par uzmanību
un t.t., skat, atkal divi tē
