te ir sasodīti vientuļi. viena sieviete ir tālu prom ostas pilsētā, otra bauda savu dzīvesveidu Lielajā pilsētā, bet man negribas piebiedroties. ar puikām ir jautrāk, to ir vairāk un tie mīļie vienmēr ir pieejami, bet kaut kas attur. lai gan tikai vajag kādu, kurš stāstītu, rādītu jaunas lietas un atgādinātu par to, ka Pasaule nav ļauna un cilvēki nav auksti sūdgabali. kaut kā šovakar vientulība nav tā patīkami maigā. varbūt tas spilgtais, lielais mēnesis skumdina. varbūt atkal vajag daudz nenozīmīgu biedru, ne to saujiņu tuvu pielaisto. nav pat sajēgas par to, kas būtu jādara. lai to saprastu, jāzina, ko gribi, bet nu tas ir jau sen sasāpējis jautājums. [John Lennon – How?] no vienas puses, būtu tik labi, ja tagad būtu nodarbināta mācībām, kaut kādiem pienākumiem. lūk, bezdarbība.. tā ir mana inde. iedvesmas radošajām izpriecām šovakar arī trūkst. smacējoša sajūta, kad apzinies, ka laiks jau nestāv uz vietas, bet tu gan.
man šķiet, neprasu daudz.
ir ļoti, ļoti skumīgi.
Baltulītes piederumi nav novākti. mā saka, ka to nedarīs, man arī negribas. ja liekas muļķīgi, tad neesat viņu pazinuši. reizēm liekas, ka dzirdu viņu šņukurojamies pie durvīm, gribas jau laist iekšā un pavārtīties, bet saprotu, ka tikai murgoju vien.
ja dotu man garu, garu dienu un nekad neapklustošu pleijerīti, varētu aizmīties vai pat aizkātot līdz Francijai un tālāk, meklēt laimi un mīlestību. Latvija ir par šauru. te pat nejūtos tik ļoti nepieciešama, ka kāds varētu sērot par pavisam drošu neatgriešanos, izmukšanas gadījumā.
tomēr ir šī nakts. un jūtos gaužām nožēlojami.
