šodien tomēr neviens negribēja doties uz bērēm. uz Aizpuriešu ciemu aizdevās mā viena, bet noteikti šovasar aizkļūšu arī es līdz senču mājām. varbūt vēl uz māsas atkāzu aizdošos, ja mani nenolaupīs M.
vispār, noteikti palasiet kaut ko par Eižēnu Finku. izlasīju aizraujošu grāmatu par viņa dzīvi.
vakar parunājos ar pā, kurš te tagad vēl aizvien krāc. jāsaka, ka kolektīvā bez/zemapziņa turpina tā patīkami biedēt. un Hiršiem patīk man dziedāt laikam :D
sapņos ciemos nāk tā pati vecā čigāniete, kura man mazai teica, ka dzīvošu ļoti īpašu un laimīgu dzīvi. biju par viņu aizmirsusi. parādās arī meitene, kura vilcienā reiz man piedāvāja kabatlakatiņu, kad pati nebiju ievērojusi degunu asiņojam. interesanti, ka mirušie viesi no aizsaules sapņos liekas reālāki, nekā jebkad agrāk. sapņi ir fascinējoša sfēra. bieži šaubos, ka tas tik mūsu prātos viss.
šonakt sapnī bija episks karnevāls. bērni plēsa lapas no ābecēm un priecīgi taisīja konfetī. pamodos, kad aiz loga puika kliedza ‘’..8..9..10..eju meklēt!’’
vakar rādiō skanēja Hendrix par raudošo lietu. un man patīk Latvijas rādiō 3.
grāmatas baudu kā labus koktēļus. un nekad nenodzerties līdz absolūtajai ekstāzei, bet tas nekas, jo ir vēl tik daudz, ka vienā mūžā nepagūšu.
domās sīkumos iztēlojos visādas vēl nekad neatklātas salas, cilvēkiem neizpētītus mežus. kaut kāds ceļa vējš plosa.
pēdējā laikā gan sapņos, gan dzīvē redzētās ainas un sejas bieži kaut ko atgādina. varbūt ne no šīs dzīves. bet ievēroju, ka tāpat kā starp sejām/cilvēkiem, arī starp ainām/vietām pastāv radniecīgas līdzības. kā tajā filmā ‘’Everything is illuminated’’ vai kā tur bij’.
rajōnā smieklīgas lietas notiek.
un tici vai nē, bet pat dzīvojot 2min no jūras, sezōnu neesmu atklājusi – bēdīgi, ne?