visu rītu baudīju miera idilli ar mā kopīgā mājsaimniekošanā.
visu dienu baudīju sauli uz balkōna, juzdama kā krājas lietus tur, no kurienes vējš pūš.
tad bija zibeņi, brāzmas, kofeīna sacelts asinsspiediens, zilās spāres istabā un čakluma uzrāviens.
rietumos tik un tā bija muls sārtums, lai gan šeit par prātīgāku atzīts lūkoties uz austrumiem.
varbūt pazūdiet jūs, nevis es, jo mani vēl gaida lielais kalns. to būtu grūti sev paņemt līdzi.
un beidzot ir nakts. pēdējie zibsnīši kaut kur pāri hrušķovkām, elektriski zila debess ēnaino mākoņu starpās un vienmēr uzglūnošās zvaigznes.
atceros, kad tādās naktīs netika sēdēts mājās. atceros, gaiss bija sapņu pilnāks. kas no tā palicis? uzticīgās cigaretes un gadiem seni Helēnas balss ieraksti. it kā novelku visu, bet pat izģērbusies kaila, jūtu, ka paliek nenovelkamais starp mani un tagadni. kā sūnu apaugusi, nespēju sajust TAGAD kā toreiz, caur visu vilšanos un skumju pelējuma. varbūt kaut kas/ kāda/ kāds spēs pārvarēt riebumu, paņemt prieka birsti un nospodrināt mani jaunajam sākumam. jā, nav jēgas palīdzēt tādam, kurš necenšas pats, bet šis pats ir apmulsis, nesakarīgs un skumīgāks par vienacainu kaķēnu.
ceru, tas ir tikai nogurums.
uzsmaidi sev.
Mūzika: Helēna - Ja Tu neteiksi