mazliet tracinoši, ka vēlies kaut ko izlasīt, bet tās sasodītās burtu/vārdu rindiņas sāk dejot tango. ieskaties rīta saulei sejā, viņa Tavā un lēnām vilciena dipoņas pavadībā aizmiedz. pamosties un atklāj, ka grāmata vēl aizvien rokās, atkal centies, centies, bet sāk šķist, ka tās melnās tintes radībiņas smejas par Tevi. nemanot visi apkārtsēdošie biedri pasažieri nomainās katru reizi, kad atkal atver acis un centies saprast vai vēl esi mājās, vai brauc mājās, vai vispār.. bezjēgā skrien uz lekciju, jo jau zini, ka vienmēr notiek tā, ja esi laikā, tad nekas vēl nebūs sācies, bet, ja viltīgi būsi izlēmis pakavēt, tad noteikti viss būs sācies. protams, pusotrīgas stundas lekcija bija jānotur divas stundas, lai beidzot arī es būtu kādreiz aizmigusi lekcijas laikā. ļoti nepatīkami sapņot īsus murdziņus, mosties ar sajūtu, ka esi aizmidzis mājās pirms iešanas ārā un tūlīt nāks mā uzbuhņīt, bet, atverot acis, redzēt galīgi neomolīgu sienu, sadzirdēt monotōnāko balsi Pasaulē, saprast, ka tā pieder pasniedzējam, atlipināt galvu no galda un sāk gudrot, cik esi palaidis garām un kas vispār notiek.
neizgulēšanās stulbums galvā un dusmas uz sevi, jo vienmēr esi spējis sevi apvaldīt šajā ziņā.
beidzot pēdējā lekcija. nemaz tik ļoti garlaicīgi - Dekarts un Kants. bet diemžēl Tu visu to jau zini, sēdi pieklājīgi un klausies šī lektōra interpretācijā par Apgaismības laikmetu, paralēli meklējot glābiņu no aizmigšanas. tomēr notiek visbriesmīgākais - aizmiedz kā bomzis uz soliņa. pamosties, rokas un kājas vēl aizvien sakrustotas, bet viss stāvs mazliet nosliecies uz galda pusi. šķiet, pasniedzējs piefiksējis atmošanos, uzsmaida un turpina runāt vienā laidā, vienā laidā vien, līdz jau atkal Tava galva sākusi zvārstīties. šaušalīgi nepieklājīgs paskats gan jau bija. kauns sametās, bet daudz neko padarīt nevarēju, tikai cerēt, ka neesmu krākusi, ar kliedzieniem likusi saprast murgu saturu vai tml.. drukāju līdz burti sāka atgādināt kādu jaunu valodu. kad viss bija beidzies, sejā ievilkās tas mazgulēšanas nīgrums.
mājupceļš bija bezgalīgs. likās, ka piecas reizes pamostos vienā un tai pašā stacijā. ar laiku jau tās sekoja viena otrai ļoti nesakārtotā veidā. kurš pagājušo piektdien, izbraucis pusei Jūrmalas cauri, teica, ka visas tās stacijas vienādas? laikam Kristīna. man bija gulēšanas kompaņjōns - blakussēdošais čalītis. brīžos, kad atvēru acis, palūkojos blakus, viņš arī atver un abi sekundi pablendzuši viens otrā ar totālo miega/bezmiega īdzīgumu, atgriezāmies katrs savā pasaulītē, lai pēc brīža atkal kopā pamostos. labi, ka man saskanēja ar vilciena galapunktu.
ejot mājās jau atkal bija tā Fight Clubīgā sajūta, ka patiesībā vēl esmu vilcienā. vēl likās, ka vai nu esmu kaut ko aizmirsusi, vai apzagta. ziniet, tā sajūta nekad nepāriet, pat tad, kad esi visas mantas pārbaudījis. varbūt dvēseles, varbūt tikai laika zaudējums.
jā, protams, bija forši beidzot mājās pagulēt savā gultiņā ar murrājošu Baltulīti uz krūtīm, bet ko tagad? patiesībā, organisms jau sen sācis protestēt par manām nelietīgajām izdarībām. nākas melot, ka drīz jau viss būs atkal labi. nav pārliecības.
vispār nav pārliecības iekš nekā un neviena. mazliet sāku justies kā Lielais brālis. varbūt tāpēc, ka vienmēr esmu zinājusi ka viņam ir taisnība, bet atsakos ticēt. kā jau mēs visi.. jo visi zinam, ka viss ir sačakarēts [pieklājīgi sakot], viss ir viena liela diršana. tikai, lai mums vēl būtu jelkāda motivācija dzīvot, jātic, ka tās ir tikai depresīvas domas, ka patiesībā viss nemaz nav tik slikti un tas, kas ir, reiz labosies. šķiet, man sāk pietrūkt ielāpu. baigi vientulīga cīņa.
bet veca mīla nerūs. viss koncertiņš labs.
Mūzika: Incubus - Warning