prudence

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
19:45: ne laika, ne telpas. bez vielām, bez Tevis.

vilcienā ap mani sēdēja pieci padzīvojuši ļaudis. blakus sēdošais, vecais vīrs mums prasīja validōlu. pretī sēdošā kundze uzsmaidīja, atteikdama, ka neesot. pēkšņi mūsu mazā kompānija nebija tikai nedzīvu masku saujiņa. pie maniem otriem sāniem sēdošā kundze pēc mirkļa jau čaukstināja tablešu plāksnīti, man deguna galā izstiepās vecā onkuļa raupjā roka un, saņēmusi gaidīto, fiksi metās uz večuka muti. mēs bijām laimīgi - krīze pārvarēta. biju ieslīgusi domās par atmiņu un zem-/bez-apziņu. tikko biju ciemojusies pie Ilžuka, meistarojām figūriņas no plastikas un metām krāsnī. bija jocīgi dzirdēt epizōdes atstāstu par to, ko esmu darījusi, bet neatceros. nācās sarkt. likās, ka sāku atcerēties atsevišķus elementus - smaržu, sajūtu, gaisa temperatūru. bet vairāk gan varētu būt, ka tagad cenšos to iztēloties. un kur paliek no rīta izdziestošie sapņi, nodzertais laiks vai vienkārši jau aizmirstas formulas, teōrijas, svešvārdi utt.? svarīgāk gan, kā un vai vispār tas atgriezīsies? cik gan piesārņotas jau ir manas un Tavas smadzenes? lūk, tas jaucās pa manu prātu, kad sajutu kaut ko gaužām neizskaidrojamu. netīši pavēros uz blakus sēdošo večuku, kurš gan jau ap šo laiku jau sen bija nosūkājis savu tabletīti. topašbrīd viņam no rokas izkrita saudzīgi turētais skoča rullis. pretī sēdošā dāma pieliecās, pacēla, spieda to atpakaļ viņam rokā. jau tad zināju, ka nav jēgas. večuka izbalējušās acis, no sāniem skatoties, likās caurspīdīgas. tās nereaģēja. viņš bija sastindzis. dzirdēju, ka dāma maigi jautā ''nu, vai pavisam slikti?''. atpakaļ rokā iespiestais skočs atkal bezjēdzīgi nokrita uz zemes. nespēju novērst acis no večuka. sākās gaismu un krāsu plejāde. jutu, ka apkārt jau lēnām mostas kņada. večuka žoklis lēnām atslāba un atkārās, pār sažuvušo apakšlūpu sāka tecēt lipīga siekalu straumīte. ja krūškurvis cilājās, tad tik nevarīgi, ka vilciena auļošana to vienkārši neļāva samanīt. dzirdēju balsis: ''konduktōr, izsauciet ātros!'', ''kur es jums te tagad izsaukšu?'', ''kurš ir priekšnieks šajā vilcienā?'', ''vai dieniņ..''. nepārtrauktā siekalu strēle lēnām nonāca uz večuka bikšu priekšas un negribīgi sūcās vecajā drānā. gaismas. gaismas. gribēju palikt viņam blakus. kāds vēra vaļā logu. ''varbūt viņš jāapgulda?'', dzirdu. kāds piebakstīja pie pleca, beidzot skatiens atlipa no večuka. neviens vairs te apkārt nesēdēja. mulsi piecēlos un meklēju tuvāko brīvo vietu. nebija nevienas, kas pavērtu skatienam gaismas. večuks palika aiz muguras. sēdēju un nezinu cik ilgs laiks pagāja, kad attapos smokam. pēc mežonīgas ieelpas sadzirdēju večuka balsi. viņš mulsi teica, ka viss būšot labi, lai tikai izlaižot Mellužos. kāds vēl piedāvāja tomēr braukt līdz Slokai pie mediķiem, bet nē, nē, večukam viss bija labi. ejot uz izeju, viņš pameta skatienu uz mani, es notrīcēju. atlikušo ceļa gabalu nobraucu aizvērtām acīm.

stacijā cilvēku jezga. lēnām un lēnām viss ar vilni atgriezās. līdzīgi kā tad, kad pēc īsā ōmītes apciemojuma, ko iztraucēja tas, ka viņu veda prom ātrie, maziņa devos cauri Lielās pilsētas centram. todien ōmīti redzēju pēdējo reizi. līdzīgi kā tad, kad pēc vectēva apciemojuma slimnīcā un atskatīšanās kā viņš aizšūpojas atpakaļ uz savu palātu, devos cauri savai pilsētai. vairs viņu dzīvu nekad tā arī nesastapu. tagad, par spīti pieredzei, tas bija pārāk nekontrolējami. ik pa laikam mēģināju iet aizvērtām acīm, bet tas nepalīdzēja pret visu pārējo. likās, ka raujos čokurā, tanī pašā laikā - lidoju. lidoju, lai ātrāk tiktu prom. sākās transformācijas. varbūt dēļ agrāk veiktajiem vielu eksperimentiem, varbūt dēļ hologrāfiskā Visuma. mūzika jau neskanēja caur manām austiņām vien, tas nebija vasaras skaistums vien. gaišā dienas laikā, šādos laikapstākļos reti kurš domā ļaunas domas. bet pienenes ir diskō saules uz kātiņiem. un man nav tik lielas vēlmes vai varas pār vārdiem, lai liktu izšauties tam visam cauri arī Tavam prātam. tā nu es devos bez noteikta laika vai telpas, bez aizmirstām lietām uz Tevis. attapos pie varenās jūras viļņiem. tā notiek, ja nenogriežas no mājup vedošā ceļa un aizmirstas vēl uz 5min.

mājās jūtama virzība uz mieru. šādās dienās vislabāk drēbes žāvēt, vienkārši tās uzvelkot uz sakarsušas miesas.

beidzot ir skaidrība par dažām lietām. un Likteņdāma lutina ar visādiem sīkiem prieciņiem : dzejnieka sveiciens no dzejnieka, Lottilla, Čīnō samazinātā kōpija, ģimenes ārsta esība un visādas jaukas sagadīšanās.

gribu, lai Tu atceries, ka vienmēr vari vairāk un labāk.

visus liekulīgos vai pieklājības melus un to falšos īpašniekus esmu iemīļojusi baudīt kā ļoti izdevušās butafōrijas.



Mūzika: The Jimi Hendrix Experience - Are you experienced?
Powered by Sviesta Ciba