prudence

 pabeidzu grāmatu, ko likās uzrakstījis Lielais brālis Ax.

vakar, patiesībā bez iemesla, atteicu laikam pat trim cilvēkiem ar dažādiem piedāvājumiem. ziniet kā tas ir, kad tikai viens nolādēts humanoīds Tevi mazliet pieviļ, tad izvēlies uz brīdi nemīlēt visus? Kritisko masu izsvītroju no plānotāja, bet riepas uzpumpēju tik un tā. devos tik vasarīgajā pēcpusdienā izbraukāt vecās takas. daudz jau nav mainījies. tomēr tik patīkama ir tā vēja šalkšana ausīs, kad Tu bez iemesla atkal brauc ātrāk nekā jaunām dāmām pieklājas. man reizēm liekas, ka vienatnē savādāk nevaru. tas ir tā kā ar tiem ātrgājējiem, kuri pat nemana sava īskājainā ceļabiedra pūles noturēties līdzās.

 vismaz četreiz gadā ir jāpiestāj pie vecvecākiem kapos. sākumā tur mazliet intīmo pasēdēšanu traucēja jautra ģimenīte, kas turpat blakus cītīgi pārstādīja ziedus savu radu kapu placītī. sakopu, cik nu spēju, bet bija manāms, ka nesen te pabijusi [droši vien] Jadvigtante - viss kārtīgs, jauni ziedi sastādīti un nu jau plaukst. noliku divas savas pirmās šīgada pienenes. vienalga cik pienenes ir necilas vai pat sava veida nezāle, zinu, ka vecvecāki novērtētu žestu, jo daudz jau neviens neapciemo, kā jau vectēvs to bija paredzējis. laikam uz vecmāmiņas kopiņas grib augt priede, bet vectētiņa - dzīvības koks :D interesanti. nebija sajūtas, ka domās vajadzētu kaut ko stāstīt - tāpat jau viņi visu zina. gribēju uzpīpēt, bet sākumā tielējos, jo kapi tomēr. tad atcerējos cik abi savā laikā bijuši kaismīgi smēķētāji un sapratu, ka nebūs lieki. tā tas vienmēr beidzas. vilcieni brauca garām, koki svilpoja, pirmais ods uzbruka. miers mierā un mazliet kapu zemes aiz nagiem.

 nokļuvu pie Undīnes. tur priecīgi ļaudis. mūzikas, pūķu un ēdienu radīšana. līdz saulrietam piepildījos jaukuma enerģijas. pa jocīgiem celiņiem devos mājās. ezītis skrēja pāri ceļam, apstājos, viņš - kamolā iežņaudzās. brīdis klusuma, viņš palūkojas uz mani, aizklumburē gabaliņu tālāk mežā un atkal kamoliņā sametas. žēl, ka viņš nesaprata, ka nav manis jābaidas. geibēju tikai redzēt ko tādi ikdienā dara. saule jau lēnām atkal krita jūrā, es lēnām atkal iekritu gultā, lai iesāktu jau jaunu grāmatu. ir tomēr sajūta, ka no kaut kā mūku. 

 jā, jau otro reizi mūžā kāds sagribējis mani precēt, bet jau atkal ne tas īstais. pat nezinu vai gadu to īsto bildināšu, bet nebūtu jau slikti :D tomēr taču esmu meitenīte.