tikko bija tik jauki.
bija sestdiena ar Eniju Anglikāņu baznīcā Morrisōna nāves gadadienā, tad parunājām ar fakultātes apkopējtantiņu, apciemojām bibliotēku pēdējā tās darbadienā, lai iegūtu grāmatas līdz septembrim paturamas, tad bija cilvēki un bunkurs, sākās izlaiduma oficiālā daļa un motociklpuika skrēja ārā himnas laikā, bet tad bija atpakaļ, lai blakus bubinātu kā veca ōme un galīgi traki smīdinātu, bet bija jau arī smieklīgi viss tas un pēc tam atkal bunkurs, vēlāk kūkas un zemenes, vēl vēlāk sadūšojos braukt atpakaļ uz savu pilsētu.
tur mani sagaidīja M. sarkanajā forducī, panūģojāmies pie manis, tad savācām ļaužus pa ceļam uz Jomas ielas svētkiem, kur jau sākuši bija uzstāties Dzelzs Vilks, bija smieklīgs bēbis, daudz, daudz cilvēku, tad mūsu bariņš pieauga, darījām lietas, tad beidzot klāt bija Pienvedēja Piedzīvojumi ar foršo bundzinieku un psihodēlisko ģitāristu, protams, neaizmirsīsim interesantās balss īpašnieku, bet jā.. tik, tik labi nospēlēja, daži vēl gribēja palikt uz grupu Ēnas, bet es ar puikām iesēdāmies forducī un maucām uz veikalu, lai papildinātu krājumus, tad devāmies visi uz jūru, tur jauks bīčpārtijs ar salūtu un burvīgo saulrieta kvēli, sanāca daži interesanti ļaudis, ak, jā, cukurvate bija mani nošķiedusi lipīgu, bet nekas, jo ūdens bija silts, tad jau uz rīta pusi devāmies pa mājiņām.
bija grūti uzmosties, bet devāmies uz bīču. likās, ka visi Jūrmalā to vien dara, kā meklē labu bīčspotu, mēs arī atradām. jauka, jauka diena. ūdens burvīgs un M. priecīgs. ieturējāmies benzīntankā, nepamanījām, ka blakusbusiņā Ax. ar saviem čomiem, bet nu nekas. satikām iepriekšējā vakara biedrus, pabiedrojāmies viņu bīčspotā un pēc laika nolēmām, ka jābrauc uz Labo pilsētu. šokolādpuikas. pa ceļa uz Labo pilsētu paņēmām simtgadu nesatiktu, tobrīd stopējošu H. ar kaut kādu meiteni. čalīts tieši dzīvo Labajā pilsētā un izrādās tieši viņam bija dzimšanas diena, so aizvešana bija dāvana. tiešām jauka diena.
atkal bija ļoti grūti uzmosties, bet kaut kā paveicām, jo M. uz kursiem jādodas. pa ceļam uz Lielo pilsētu pat uz brīdi aizmigu. paklaiņojām pa Spici un atvadījāmies. rīta tveicē ilgi, ilgi, ilgi gaidīju kādu transportu uz mājām. sagaidīju vienu pilnu. sasvīdušo ķermeņu berze. pusceļā apsēdos un iekāpa jauka čigānu ģimenīte. tiešām jauks tēvs un jauka māte, divi sīči. mazais puisītis kautrējās man blakus sēdēt, kā paskaidroja viņa tēvs. tad mazais visu ceļu man izrādījās kā māk stāvēta bez turēšanās. mājās nonākusi gandrīz uzreiz atlūzu.
pamodos 3sek. pirms Lottillas zvana, sarunājām iet uz bīču. sākumā gan aizdevāmies meklēt jauno pasta nodaļu, jo man bija pienākusi paciņa, tad uz veikalu un kad nonācām pludmalē, abām peldēšanās kāre bija pārgājusi. vienkārši spēlējāmies ar smiltīm, pārrunājām lietas un cīnījāmies ar skudrām, jo bijām pārāk tuvu krūmiem. arī tad man vēl nāca miegs, tāpēc drīz vien devos mājās, kur atlika mazliet palasīt grāmatu, līdz jau atkal peldējos sapņos.
šorīt pamodos tukšā dzīvoklī. māte aizdevusies uz Krimu, būs atpakaļ pēc divām nedēļām. nezinu vai aizmirsa, vai tīšām gribēja ieriebt, bet iztikai nav atstājusi neko. vēl uz kakla karājas neiespējami izārdīts ķēķis. vienkārši nesaprotu kā to varēja trīs cilvēki panākt vienā vakarā. ļoti gaidīju, bet ducinošais negaiss, tomēr arī pagājis garām. un ak, jel, man vēl aizvien miegs nāk. kad tas beigsies?
