: kaut kam jāmainās.
visu rītu baudīju miera idilli ar mā kopīgā mājsaimniekošanā.
visu rītu baudīju miera idilli ar mā kopīgā mājsaimniekošanā.
visu dienu baudīju sauli uz balkōna, juzdama kā krājas lietus tur, no kurienes vējš pūš.
tad bija zibeņi, brāzmas, kofeīna sacelts asinsspiediens, zilās spāres istabā un čakluma uzrāviens.
rietumos tik un tā bija muls sārtums, lai gan šeit par prātīgāku atzīts lūkoties uz austrumiem.
varbūt pazūdiet jūs, nevis es, jo mani vēl gaida lielais kalns. to būtu grūti sev paņemt līdzi.
un beidzot ir nakts. pēdējie zibsnīši kaut kur pāri hrušķovkām, elektriski zila debess ēnaino mākoņu starpās un vienmēr uzglūnošās zvaigznes.
atceros, kad tādās naktīs netika sēdēts mājās. atceros, gaiss bija sapņu pilnāks. kas no tā palicis? uzticīgās cigaretes un gadiem seni Helēnas balss ieraksti. it kā novelku visu, bet pat izģērbusies kaila, jūtu, ka paliek nenovelkamais starp mani un tagadni. kā sūnu apaugusi, nespēju sajust TAGAD kā toreiz, caur visu vilšanos un skumju pelējuma. varbūt kaut kas/ kāda/ kāds spēs pārvarēt riebumu, paņemt prieka birsti un nospodrināt mani jaunajam sākumam. jā, nav jēgas palīdzēt tādam, kurš necenšas pats, bet šis pats ir apmulsis, nesakarīgs un skumīgāks par vienacainu kaķēnu.
ceru, tas ir tikai nogurums.
uzsmaidi sev.
Mūzika: Helēna - Ja Tu neteiksi
: izslēgt nedrīkst neko.
kad divas stundas kāda aizmiguša šofera autō netika apklusināts, sapratu, ka nakts jau beigusies.
kad divas stundas kāda aizmiguša šofera autō netika apklusināts, sapratu, ka nakts jau beigusies.
uzmetu mugurā kleitu, džemperi, uzkāru kaklā savu princesi diānu un mā zīmīti atstājusi, ķepā vienu cigareti ar šķiltavu iespiedusi, izvēlējos līdz krastam nonākt skriešus.
čivinātāji brīdināja par saules tuvušanos, kaut kur netālā sētā pat gaiļi iedziedājās. ielās tukšums.
nesen auksti aplijusī pludmales smilts, mierīgās zvejnieklaiviņas tālumā un skaļie kaiju-vārnu dueļi.
''kā gribējās man saules lēkta'' galvā dziedāja Ieva [tā, kas Akurātere] un līdz ceļiem ūdenī iebridusi, nolūkojos gaismas bumbas cīņā ar lielajiem debeskuģiem, kas kustējās raitāk par vilnīšiem.
bet bija. bija atdzimšanas krāsas, kas lika apcerēt šos iecienītākos ļaužu laimes sliekšņus - dzimšana/atdzimšana vai tomēr atvadīšanās no šīs materiālās pasaules? laimes ir dažādas.
aizmeditējusies līdz visuma centram, nobildējusi pat kaut ko, apsēdos pie draudzīgajām vārnām un uzkūpināju jaunā rīta, jaunā sākuma pīpi. tas viss bēdīgi atgādināja, ka nakts tomēr bijusi, bet priecīgi ziņoja, ka beigusies jau sen.
līdz pašai istabai aizdevos basām ķepām. jā, tā ir daudz labāk - mūsu mazajai planētai pēc iespējas tuvāk.
domāju par to, ka no Platona līdz Lennonam un pat tagad nekas nav mainījies - MĪLESTĪBA ir tas dievišķais spēks. tā ir spēcīgākais dzinulis pareizajā virzienā. ceru, katram no jums ir šī spēka avots. ceru, katrs esat sapratis, kur ir tas īstais ceļš, kurp tas vedina.
un tikko gar mā logiem triecās motociklistu parāde. patīk, ka ļaudis priecājas, kad ikdiena tiek pārrauta.
tagad vairs neatceros, kāpēc pavisam maziņa vienmēr gaidīju šīs vējainās dienas.
Mūzika: The Secret Machines - Blue jay way