prudence

   nu jau aizvakardiena bija galīgi jocīga. neviens nezina kāpēc. uz solīto bak.darba aizstāvēšanu neaizdevos, bet vismaz uzmundrinājumu aizlidināju. negribējās ne celties, ne doties kaut kur, bet mani gaidīja. 

   izgāju tikai kādas 5min vēlāk kā bija plānots, bet tomēr, kad sāku skriet, noskrēju visu ceļu līdz stacijai, jo vienkārši iepatikās. līdzīgi kā ar matemātikas formulu atcerēšanos garlaicīgās lekcijās - pietrūkst vidusskolas disciplīnas reizēm. 

   galīgi drūmu mani sagaidīja Lieliskā sievete, kurai par gaidīšanu dāvāju litru piena. kāpēc? to vēl aizvien nezina neviens. devāmies uz faķeni, lai izmantotu labierīcības, bet viss izvērtās savādāk, jo tomēr aizstāvēšanas vēl nebija beigušās un pīpētavā sastapām kādu dzejnieku, ar kuru man bija runāts kāduddien satikties zem saules. šim dzejniekam tūlīt bija jādodas aizstāvēt savs ļoti pēc nosaukuma interesantais darbs. sastapu arī savus kolēgas un tad devos klausīt pēdējo aizstāvēšanu. bija interesanti un pat smieklīgi. 

   pusstundu nokavējusi, pusstundu pasēdēju konsultācijā, ieguvu no pasniedzēja lielu, labu grāmatu un atkal devos tālāk. bunkurā tomēr apturēja kāre pēc kafijas, pie kuras sagaidīju Lielisko sievieti atpakaļ. abas devāmies satikt Lottišķi, bet pa ceļam atkal uzdūrāmies dzejniekam un viņa kopaņjōnam Mārim, ar kuriem norunājām galīgi nekonkrētu tikšanos.

   Lottišķim iedevu grāmatu un tad ieturējāmies beķerālijā, kur uz brīdi mums pievienojās arī Toms, bet drīz jau muka prom. mums arī bija jāmūk. pakūpinājāmies norunātajā tikšanās vietā, mazliet pielija mati un tad sapratām, ka vajag sākt rosīties, jo, protams, satiekamie ļaudis mētājās zem koka kanāla otrā pusē. tie bija Toms un dzejnieks ar kompaņjōnu. jocīgās dienas jocīgās sarunas līdz brīdim, kad Tomam bija jādodas prom. tad arī mēs sākām kaut ko plānot. meitenes pa kreisi, puiši pa labi.

    bankomāts atvēma mums naudu, lai meitenēm būtu filtri un alus pašā Vecrīgas sirducī turpat pie nepilna Dzelzs Vilka sastāva. ļoti jauka vieta, dzīvā mūzika un deķīši. Lieliskās sievietes lieliskie stāsti un Lottes mūžīgā ķēpāšanās. bezgala patīkamas stundas. tad mums pievienojās dzejnieks ar kompaņjōnu, bet ilgi nepalika. mums bija jādodas atkal pie bankomāta, Lotti atstājām, bet tad atkal atradām ar dzejnieku, kurš bija pārāk jocīgā kondīcijā, lai ilgi uzturētos. mēs jau arī vairs ilgi nesēdējām, jo jau bija tumsa un katrai savi ceļi. 

   Lieliskā sieviete atvadījās jau turpat pilsētas vecajā daļā, bet mēs tālāk uz bānīšu māju, kur sākās šī jocīgā diena. nolēmām no jau atkal atvemtas naudas iegūt vakariņbulkas. kamēr centāmies izvēlēties, no mugurpuses mani kāds sāka žņaugt, bet jau tūlīt sapratu, ka tas ir filozōfs. tā tas bija, viņš ar Rūtu vakariņām iepirkās. prašņāja par Baltulīti un kā vienmēr bija smieklīgi. pavadīja visa svīta mani līdz bānīša durvīm, uz perōna viņus arī pametu.

   pēdējais vilciens uz Labo pilsētu, kredīta mētāšana uz visādām Latvijas malām, smieklīga konduktōre un kaut kāds nesatricināms miers. baisi iet klāt tumšām mašīnām ar šaubām par šofera persōnību, bet tik ļoti labi ir braukāties naktīs.

   centos nemigt tik ļoti mājīgajā dzīvoklī. vakariņas un īpašā pīpīte. smieklīgs jaukums, jau sen pāri pusnaktij.

   pamodos dēļ klusas telefōna vibrēšanas. izrādās mā jocīgajā dienā ātrie apmeklējuši. izklausījās pavisam vārga, bet teica, ka nevajagot mājās steigties. centos īzkratīt sapņus no matiem.

   pēc brokastīm devāmies ar Mārtiņu attīstīt manu pirmo lomogrāfisko prieku filmiņu. gaidāmo stundu pavadījām tuvākajos veikaliņos iepazīstoties ar jaunākajiem brīnumiem. jā, tikai mašīnā apskatot bildes, atklājām, ka visas nav attīstītas, bet tas ir labojams un prieks par esošajām. 

    Mārtiņpā izjokoja ar smukām škiltavām un tad ar visu Mārtiņģimeni devos uz Lielo pilsētu, lai autō atstātu neapgūtā, skaistā rajoņčikā, izietu cauri smieklīgajam tirgum, nolaupītu viņiem Mārtiņu un atvadītos uz perōna. jā, bet perōna putni gribēja mūsu pusdienas. kaut mani katru reizi kāds pavadītu līdz vilcienam un apkamptu, kā Lotte vai sabučotu, kā Mārtiņš brīdi pirms durvju aizvēršanas.

   pa ceļam uz mājām ieguvu jaukākās pidžambikses. atnesu mā viņas mīlāko sulu un iepriecināju ar bildēm. bet tad gan beidzot nāca lielum liels atlūziens. un tagad nezinu ko iesākt.

   

   bet gribētos paslēpties Mārtiņa koka kastītē, kur tagad ļoti smaržo pēc vasarīgām pļavām, lai dotos līdzi uz šīm divām nedēļām. vai varbūt būt Lieliskās sievietes kreļļu pērlītei, lai redzētu tos skaistumus, ko viņa. un varbūt iespiesties starp Lottišķa skicēm. bet vispār atceros sevi mazotnē bieži lūkojamies cilvēku ausīs un iztelojoties sevi pavisam mazu tur kā alā. ja vien būtu neredzama es..

   un dalīšanās ar bildēm kaut ko ļoti patīkamu atdzīvina manī.