prudence

vilcienā ap mani sēdēja pieci padzīvojuši ļaudis. blakus sēdošais, vecais vīrs mums prasīja validōlu. pretī sēdošā kundze uzsmaidīja, atteikdama, ka neesot. pēkšņi mūsu mazā kompānija nebija tikai nedzīvu masku saujiņa. pie maniem otriem sāniem sēdošā kundze pēc mirkļa jau čaukstināja tablešu plāksnīti, man deguna galā izstiepās vecā onkuļa raupjā roka un, saņēmusi gaidīto, fiksi metās uz večuka muti. mēs bijām laimīgi - krīze pārvarēta. biju ieslīgusi domās par atmiņu un zem-/bez-apziņu. tikko biju ciemojusies pie Ilžuka, meistarojām figūriņas no plastikas un metām krāsnī. bija jocīgi dzirdēt epizōdes atstāstu par to, ko esmu darījusi, bet neatceros. nācās sarkt. likās, ka sāku atcerēties atsevišķus elementus - smaržu, sajūtu, gaisa temperatūru. bet vairāk gan varētu būt, ka tagad cenšos to iztēloties. un kur paliek no rīta izdziestošie sapņi, nodzertais laiks vai vienkārši jau aizmirstas formulas, teōrijas, svešvārdi utt.? svarīgāk gan, kā un vai vispār tas atgriezīsies? cik gan piesārņotas jau ir manas un Tavas smadzenes? lūk, tas jaucās pa manu prātu, kad sajutu kaut ko gaužām neizskaidrojamu. netīši pavēros uz blakus sēdošo večuku, kurš gan jau ap šo laiku jau sen bija nosūkājis savu tabletīti. topašbrīd viņam no rokas izkrita saudzīgi turētais skoča rullis. pretī sēdošā dāma pieliecās, pacēla, spieda to atpakaļ viņam rokā. jau tad zināju, ka nav jēgas. večuka izbalējušās acis, no sāniem skatoties, likās caurspīdīgas. tās nereaģēja. viņš bija sastindzis. dzirdēju, ka dāma maigi jautā ''nu, vai pavisam slikti?''. atpakaļ rokā iespiestais skočs atkal bezjēdzīgi nokrita uz zemes. nespēju novērst acis no večuka. sākās gaismu un krāsu plejāde. jutu, ka apkārt jau lēnām mostas kņada. večuka žoklis lēnām atslāba un atkārās, pār sažuvušo apakšlūpu sāka tecēt lipīga siekalu straumīte. ja krūškurvis cilājās, tad tik nevarīgi, ka vilciena auļošana to vienkārši neļāva samanīt. dzirdēju balsis: ''konduktōr, izsauciet ātros!'', ''kur es jums te tagad izsaukšu?'', ''kurš ir priekšnieks šajā vilcienā?'', ''vai dieniņ..''. nepārtrauktā siekalu strēle lēnām nonāca uz večuka bikšu priekšas un negribīgi sūcās vecajā drānā. gaismas. gaismas. gribēju palikt viņam blakus. kāds vēra vaļā logu. ''varbūt viņš jāapgulda?'', dzirdu. kāds piebakstīja pie pleca, beidzot skatiens atlipa no večuka. neviens vairs te apkārt nesēdēja. mulsi piecēlos un meklēju tuvāko brīvo vietu. nebija nevienas, kas pavērtu skatienam gaismas. večuks palika aiz muguras. sēdēju un nezinu cik ilgs laiks pagāja, kad attapos smokam. pēc mežonīgas ieelpas sadzirdēju večuka balsi. viņš mulsi teica, ka viss būšot labi, lai tikai izlaižot Mellužos. kāds vēl piedāvāja tomēr braukt līdz Slokai pie mediķiem, bet nē, nē, večukam viss bija labi. ejot uz izeju, viņš pameta skatienu uz mani, es notrīcēju. atlikušo ceļa gabalu nobraucu aizvērtām acīm.