tagad centīšos fiksi te nolikt visu pie vietas.
tajā tālajā 29.martā nolēmu, ka vajag salīt. devos uz jūru. tā bija 50 santīmu diena. 30 santīmi izgāja košļenītēs. visapkārt mierinošs pelēkums. neceļš ar rejošiem suņiem. pie jūras putnu pārbagātība. ilgi vēroju viņu jokainās darbības. gulbji, kas aizvietoja izkusušo ledu, tiešām berzē knābīšus kopā, radot mīlīgas skaņiņas. nolēmu doties uz hipermārketu pa reti izmantoto ceļu. vēl ar 20 santīmiem kabatā var nopirkt maizi! pēdējo santīmu iemetu labdarības urnā. gāju atpakaļ pie gulbjiem pa savu veco, iemīļoto jūras taku. lēnā garā uzsāku lidoņu barošanu. man jau ir bērnības trauma no Vācijas, kur mums ar ma-mā pakaļ skrēja gulbji un izrādās, ka viņi nav mainījušies. tagad gan bišķi esmu lielāka pa viņiem, bet tas jau nemaina šausmu sajūtu, kas pārņem, kad viņi uzstājīgi sāk Tev bāzties virsū. labi, ka tur bija atbalstoši jaunieši. sāka uzrasties zildebess - nekāda salīšana. atceļā jau sāka spīdēt saule. ierušinājos gultiņā, atstāju žalūzijspraugu saulrietam, grauzu vissmieklīgākos dzīvnieciņformas krekerus un piebeidzu interesantu grāmateli. bija pilnmēness.
30.marts tika veltīts uzkopšanas darbiem, lai atgaiņātu domas. plānotājā: ''cik ilgam laikam manis pietiks? viņa satīrīja grīdu, lai varētu pa to vārtīties augu dienu. ''ja kāds mani patiesi mīlētu, vai tad šeit būtu viena?'' un mēmi pie vaiga pieglaudās kaķis. apmaldīties starp sevi un to, kas gribēji būt. riebjas, ka dzirde savā vaļā atļaujas koncentrēties uz skaņām, kas biedē. nevar atpūsties no sevis. raudiens nāk jau nedēļām ilgi, bet neatnāk. daudz padarīts, bet atgriezies turpat. uz āru, jau uz ādas tas jūtams viss. nav atbrīvošanās.''
31.martā bija iemesls sevi savākt kopā, jo ciemos ripinājās Ērika un aiz loga bija aizdomīgi silta diena. uz staciju devos ar riteni - pirmo reizi šogad. TIK labi.. tik, tik labi. devāmies uz jūru, izstāstījām savus stāstus. mielojāmies un daudz smējāmies. bija ļoti jauki. kā jau tas vienmēr ir ar manu Liktenīgo Sievieti :]
1.aprīlī bija jādodas pie Ilžtantes. ar Ēriku vēl pasiekalojāmies humpalās un tad atvadījāmies pie zaļās rokas stencildurvīm. ar Eniju [Egiju], Arti [Ati] un Ilzi [Ildzi] sameistarojām kārtīgi labas picas. baigā ņamma. spēlējām riču-raču un dambreti. bija ļoti, ļoti smieklīgi :D mani pārliecināja doties pārgājienā. pati jau arī zināju, ka nekādi savādāk neatpūtīšos. Ilze izsniedza savu vienīgi guļammaisu, kas bija gandrīz tikpat liels, kā es. pierunāja paņemt uz mājām [beigās ņēmu līdzi savu plāno+deķīti]. ejot no stacijas, baudāmi lija lietus un ziniet, smaržoja tieši kā vasarā. negribējās nemaz mājās iet, bet bija jāgatavojas piektdienai.
2.aprīlī pamodos laicīgi un pat nenojautu kam esmu sagatavojusies. visi blenza uz paunām. jutos nepārliecinoši - vai tiešām spēšu noiet tos visus kilometrus. tātad, Kalnu skola organizēja kaut kādu ikgadējo aptuveni 40km pārgājienu trijām dienām Cēsis-Straupe. ja atceraties, lija. stacija pilna gājēju. ņemšanās, grūstīšanās ar somām un beidzot vilciens. Artis bez brillēm. pie Cēsīm zemais starts - ļaudis nespēja sagaidīt. oldskūlīgais vēcē un tad cauri pilsētai soļoja pāri pa 40 ļautiņiem ar milzīgām paunām uz muguras un visādiem staigāšanas pribambasiem. redzējām autoskolu ''Einšteins'' un humpalas ''Herta''. pēdējais veikals un tad jau izgājām no pilsētas pie Gaujas, kas trakoti izplūdusi no savām robežām. tad sākās mēēēēēēžs. tas BURVĪGAIS pasaku mežs ar lietus un Harija stabulītes skaņām. zem kājām gan ziema [sniegs, ledus], gan rudens [peļķes], gan vasara [māli], gan pavasaris [pumpuraini zari]. tie kilometri nogājās ātri vien - bijām jaukajā kempvietā. viss gan slapjš, bet uzcelt teltis nebija problēmu. devāmies pie dižozola. mēēēdžiks. liels akmens bedrē un jocīgas ejas mežā. bezdarbībā uzbruka slapjuma depresija, bet Enija prot glābt pasaules. pa to laiku dzima jauna mitolōģija - cemperus urbanus. bija jau atstiepta vesela egle kurināšanai. maģiskā uguns dzima. nevar vārdiem raksturot. žāvēšanās un gaujūdens. ugunskuru konkurence, bet viegli pārspļāvām. kad saņēmāmies līst pa teltīm, miegam ar Ati un Eniju veicām Jēzus asiņu+telefōnmūzikas meditāciju telts tumsā, kad Tu apzinies zem pēdām visas planētas apaļumu. miegs nebija no labākajiem, jo ik pa laikam pamodos, cenzdamās saprast vai zeķes ir slapjas no telts peļķes vai vienkārši aukstas. un tad atkal aizmigt bija grūti, jo apkārt bija krākšanas ne gluži kakafōnija, bet kaut kas. plus vēl meža zvēru izdarības lika ausīm saspicēties.
3.aprīlī bija grūti izlīst no telts - i iekšā un i ārā slapjš. saņēmāmies. tuntulējāmies un mierīgā garā ar visu tikām galā. vienu no stikiem, ko izmantojām telts verandas stutēšanai nolēmu paņemt līdzi - labs stiks. atgriežoties mežā, nozaudējām Lieldienu olas jeb ļaudis ar lielajām, krāsainajām somām, kuri zina kurp jāiet. konfūcijs. piebiedrojās arī citi nezinātāji un tad sekojām pēdām, kas ātri vien pazuda. savukārt, nākošie nezinātāji bija sekojuši mūsu pēdām. tad nu trulojāmies visi kopā meža vidū. mēs, teolōgi izmantojām neordināras orientēšanās metōdes - runāšana ar kokiem, akmeņu mešana, lūkošanās caur sakrustotiem īkšķiem un bērnu kompasu virzīšana uz debesīm. liekas, ka palīdzēja :D apdzinām pirmos pie liela ezera. tika nostopēts mācītājs un nolemts doties pa garāko ceļu. bija skaisti. tik tiešām. tad mēs 57min. gaidījām atpakaļ delegātus no Raiskuma veikaliem. redzēju melno stārķi. tad bija galīgākie neceļu neceļi. Jūs pat iedomāties nevarat :D kaut kā nonācām viesu namā, kur kamīnzālē gaidīja jau lielākā daļa Lieldienu olu. žāvēšanās, mielošanās, prieks. būtu gari jāstāsta, bet varu teikt, ka man ir palaimējies nokļūt pie sasodīti interesantiem ļaudīm. piesējās Buda un nepilngadīgais Oskarlīdzinieks lika sajusties vecai. bet bija jauki. aizmigt tik bija grūti un tiešām nezinu kādēļ.
4.aprīlī bija pohaini mierīgs bardaks ar mantu krāmēšanu un brokastošanos. Lieldienas. pēdējais pārbaudījums bija bezdievīgs purvs jeb pārplūdis mežs militārā zōnā ar pēdējām tīrajām zeķēm kājās. riktīgs ekstrīms, teiktu. tad ceļš, ceļš, ceļš. skaisti skati un otrās elpas ievilkšana. kā pēc plāna, kad iegājām Straupē, saule iespīdēja acī. dzīrošana pretī rehabilitācijas centram, kas bijusi baznīca. skaista ēka. vietējās amazōnes ar vūdūsuņiem. svētā kukurūza. prieks un prieks. viens vienīgs prieks. kad piebrauca autobuss, episki ieskanējās bijušās baznīcas zvani. mēs devāmies atpakaļ civilizācijā. 3.gada 12.grupa viegli bija pārvarējusi visus šķēršļus un nu varēja baudīt meditatīvus gubmākoņus ērtajos krēslos, jaucot gaisu ar savu ''into the wild'' arōmu. protams, prieki nebija beigušies. pilsētnieki likās smieklīgi un vienkārši viss bija smieklīgi. jā, pat tulznainās kājas. Lielajā pilsētā nopriecājos, ka man ir mans stiks - tiešām palīdzēja staigāt. ātri jau pa ceļam atdalījās biedri līdz satiku savu varonīgo Mārtiņmēnu, kuram atbraukšana beigās izmaksāja dārgi. tiku padzirdīta un papīpināta. pie Labās pilsētas maximas izmetu savas zeķes un mēs varējām doties pie viņa. es uzreiz mazgāties, drēbes tāpat. tad čillojām pie ūdenspīpītes un senatzītas dziras skaisti pārtaisītajā istabiņā, kur tagad būs jātaisa grūvīgas pasēdēšanas. laiskošanās. sen nebiju jutusies tik atslābusi.
5.aprīlī vēl
aizvien biju Labajā pilsētā. vieni dzīvoklīti bērniņi darīja lietas. aiz loga
pavasarīguma skaistums. kad bija jau jādodas, tomēr nolēmām vēl iečekot tiešām
lielisku filmu - http://www.imdb.com/title/tt1130884/
šodien, ai, kā negribējās celties. paklausījām bē-bē brokastis un devāmies uz narversenu, lai mašīnā ieturētu brokastis. tad tiku nogādāta līdz stacijai un kā normāls cilvēks devos uz lekcijām. tik jacenīte vēl pēc ugunskura mazliet smaržo. tagad jāatsāk mācības. bet tik ļoti priecīgi bija redzēt, ka 12.grupas biedri ir sveiki un veseli! mājās paciemojās filozōfs un atkal bija jaukas sarunas. sapratu, ka viss ir baigi labi. tās materiālās muļķības ir MUĻĶĪBAS tiešām. man ir jauki ļaudis apkārt. nezinu lielāku vērtību tagad. harmōnijas atgūšana prasīja tikai dažas dienas pie dabas krūts. un tagad skatos - VISS no dabas nācis. kaut kas pārveidots, kaut kas samiksēts, bet nav nekā cita.
stiks ir palicis pie manis, pat pēc neielaišanas Mārtiņmājās :D
jā, būtu vēl daudz un dikti vēstāmā, bet nu jau pietiks.
iesaku nesēdēt
mājās. laiks brīvā dabā ir nesalīdzināmi vērtīgāk pavadīts nekā jebkā savādāk. un
novērtējiet savus līdzcilvēkus – mīļuma nevar būt pa daudz.
