: graužot medusmaizi.
manā persōnīgajā filozōfijā kreisā puse ir tā ļaunā, bet ieskatījos spogulī un sapratu, ka tieši labā sejas puse ir sabojāta. kas paliek?
pelnutraukā nogrieztas matu škipsnas.
bija jauka diena kaut kad pirms miega. satiku no Dānijas iebraukušo Jāni, aizdevāmies uz veco skolu. skolmeitari tagad likās pavisam savādāki. ģimeniskuma sajūta, mīļums un tā jauki viss. atvadījos ar Jāni vilcienā, šodien jau atkal aizlidoja prom. tāpēc biju agrais rīta viesis Lottei, kura sagaidīja mani pidžamiņā. pie viņas ir miers. iemainīju šokolādi pret litriem tējas. interesantas sarunas un saulesbrilles, kas padarīja visu vasarīgāku. palīdzēju viņai saņemties un doties pie sava kavaliera, pavadīju uz vilcienu. devos mājās bez kavaliera, bez saulesbrillēm.
skan Vazdika. ''Apsoli man neko''.. laikam tīk dēļ tā, ka kaut kad ļoti sen man viens īpašs indivīds nodziedāja.
interesanti, kā var aizmirst daudz ko, bet tad kaut kas atkal no atmiņas dzīlēm izvelk saulītē šīs apputējušās lietas. piemēram, Lottes mocīšanās ar acu pilieniem lika uzpeldēt ļoti baisām atmiņām no bērnības, kad man katru dienu māsa leca virsū, lai es netirinātos un arī pilināja kaut ko acīs.
par atmiņas tilpumiem un smadzenēm kā tādām aizdomājoties, rodas tāda pati sajūta, kas rodas cenšoties apzināties Visumu. Lielajam brālim esot bijis baigi traki, kad sācis domāt par to, ka sirds jau nekad it kā neapstājas. nu, kaut kādā brīdī viņa sāk pukstēt mātes klēpī un tā turpina līdz pat cilvēciņa mūža galam - vidēji 60 gadus. bez brīvdienām. ''iedomājies?''.
pietrūkst kaut kādi rutīnas pieturas punkti. ir tikai labsajūtas disciplīnas, bet pienākumi tikmēr krājas skapītī. čupiņā vien. lai gan nepadarītais traumē šo manu labsajūtu, kā jau sliņķe vienmēr atrodu iemeslu darbu atlikšanai. aizveru acis un saprotu, ka vēl aizvien ir vienalga. tagadējie pienākumi tiešām ir vismaznozīmīgākā manas pasaules daļa, tikai kaut kas nojaušams aiz horizonta.
jūtu, ka mani gaida vasara un es viņu. tad prom.. prom, prom, prom.
vispār man vajag tepiķi, tad viss būs labi. varbūt sākt tamborēt?
vēl man patīk, ka cilvēki iemīlās. patīk viņus vērot un priecāties par to, kas ar viņiem notiek. fascinējošas pārvērtības cilvēkā var pamanīt šajā jaukajā procesā. liekas, jūtu pavasara smaržas.
jāatzīts, kaut ko lieku esmu atmetus beidzot. liekums, tā, man liekas, ir mūsdienu cilvēka pamatīgākā problēma. mēs apaugam un pierodam pie visa kā lieka. ir tik daudz lietas bez kurām taču var iztikt. īpaši tās visas kaitīgās. jā, ir nācies dzīvot trūkumā. laikam tad arī saproti, cik daudz liekumu mēs uzskatām par nepieciešamību. nē, nav jau slikti sevi lutināt, bet nedrīkst kļūt par vergu nevajadzīgajam. piemēram, tāpēc jau mēs, smēķētāji, nesmēķētāju acīs esam diez gan muļķīgi.
varētu kaut kad uz saullēkta laiku doties uz jūru. gribu atkal bildēt lietas, bet nu.. jābildē būs ar acīm. atkal jāsmejas.
sniegs nesāk apnikt?
manā persōnīgajā filozōfijā kreisā puse ir tā ļaunā, bet ieskatījos spogulī un sapratu, ka tieši labā sejas puse ir sabojāta. kas paliek?
pelnutraukā nogrieztas matu škipsnas.
bija jauka diena kaut kad pirms miega. satiku no Dānijas iebraukušo Jāni, aizdevāmies uz veco skolu. skolmeitari tagad likās pavisam savādāki. ģimeniskuma sajūta, mīļums un tā jauki viss. atvadījos ar Jāni vilcienā, šodien jau atkal aizlidoja prom. tāpēc biju agrais rīta viesis Lottei, kura sagaidīja mani pidžamiņā. pie viņas ir miers. iemainīju šokolādi pret litriem tējas. interesantas sarunas un saulesbrilles, kas padarīja visu vasarīgāku. palīdzēju viņai saņemties un doties pie sava kavaliera, pavadīju uz vilcienu. devos mājās bez kavaliera, bez saulesbrillēm.
skan Vazdika. ''Apsoli man neko''.. laikam tīk dēļ tā, ka kaut kad ļoti sen man viens īpašs indivīds nodziedāja.
interesanti, kā var aizmirst daudz ko, bet tad kaut kas atkal no atmiņas dzīlēm izvelk saulītē šīs apputējušās lietas. piemēram, Lottes mocīšanās ar acu pilieniem lika uzpeldēt ļoti baisām atmiņām no bērnības, kad man katru dienu māsa leca virsū, lai es netirinātos un arī pilināja kaut ko acīs.
par atmiņas tilpumiem un smadzenēm kā tādām aizdomājoties, rodas tāda pati sajūta, kas rodas cenšoties apzināties Visumu. Lielajam brālim esot bijis baigi traki, kad sācis domāt par to, ka sirds jau nekad it kā neapstājas. nu, kaut kādā brīdī viņa sāk pukstēt mātes klēpī un tā turpina līdz pat cilvēciņa mūža galam - vidēji 60 gadus. bez brīvdienām. ''iedomājies?''.
pietrūkst kaut kādi rutīnas pieturas punkti. ir tikai labsajūtas disciplīnas, bet pienākumi tikmēr krājas skapītī. čupiņā vien. lai gan nepadarītais traumē šo manu labsajūtu, kā jau sliņķe vienmēr atrodu iemeslu darbu atlikšanai. aizveru acis un saprotu, ka vēl aizvien ir vienalga. tagadējie pienākumi tiešām ir vismaznozīmīgākā manas pasaules daļa, tikai kaut kas nojaušams aiz horizonta.
jūtu, ka mani gaida vasara un es viņu. tad prom.. prom, prom, prom.
vispār man vajag tepiķi, tad viss būs labi. varbūt sākt tamborēt?
vēl man patīk, ka cilvēki iemīlās. patīk viņus vērot un priecāties par to, kas ar viņiem notiek. fascinējošas pārvērtības cilvēkā var pamanīt šajā jaukajā procesā. liekas, jūtu pavasara smaržas.
jāatzīts, kaut ko lieku esmu atmetus beidzot. liekums, tā, man liekas, ir mūsdienu cilvēka pamatīgākā problēma. mēs apaugam un pierodam pie visa kā lieka. ir tik daudz lietas bez kurām taču var iztikt. īpaši tās visas kaitīgās. jā, ir nācies dzīvot trūkumā. laikam tad arī saproti, cik daudz liekumu mēs uzskatām par nepieciešamību. nē, nav jau slikti sevi lutināt, bet nedrīkst kļūt par vergu nevajadzīgajam. piemēram, tāpēc jau mēs, smēķētāji, nesmēķētāju acīs esam diez gan muļķīgi.
varētu kaut kad uz saullēkta laiku doties uz jūru. gribu atkal bildēt lietas, bet nu.. jābildē būs ar acīm. atkal jāsmejas.
sniegs nesāk apnikt?
Mūzika: Bob Dylan - The times they are a changin'