:
''ja es mīlētu sevi pietiekami, jau sen būtu atbrīvojusi no dzīves šajpasaulē''
Mūzika: Дельфин - Тишина
: starp runājošām sienām, zem klabošiem griestiem, uz čīkstošas grīdas.
kopš man vairs nav bilžu aparāta, ar ko tos mirkļus varēja tā fiksi iemūžināt, aizvien vairāk pārņem bailes, ka kaut kas tiks aizmirsts, kaut kas pazudīs starp visām muļķībām manās pelēkajās šūniņās. jau tā domas par aizmirstā saturu, par zemapziņu mēdz novest līdz klusai panikai.
liekas, stāsts sākās vakardienā, kad kārtējo reizi viena pamesta devos nokārtot attiecības ar teātri. pa ceļam salstot, uz brīdi iedomājos par nospraustā laika maiņu, bet kaut kur domu gājiens pārtrūka. žēl, ka tā, jo tiešām biju ieradusies stundu pa ātru. vismaz beidzot sanāca ieiet izslavētajās humpalās – tīri normālas. teātra Visvaldis [re, cik spēcīgs vārds] sveica : ‘’lūk, jaunais talants’’. tas bija prieks nr.1. nākamais prieks bija par kontaktu apmaiņu, noslēdzošais prieks bija par ilgi gaidīto mieru – viss ir nokārtots, viss ir labi. pēc divām stundām beidzot biju mājās. pie kafijas kausa analizējot dienu un sevi, skatoties aizloga tumsā, virs galvas sabiezēja mākoņi. zem tiem arī aizmigu.
diemžēl zem tiem arī pamodos piecos no rīta. izdarīju visu, kas bija jāpaveic jau dienu pirms un gaidīju gaismu, lai ietu ārā, kas dienas plānu pavirzīja pa vienu vilcienu ātrāk. zem saviem mākoņiem nodomāju ‘’cik skaists rīts’’ un vēlējos ātrāk iekļūt vilcienā, lai redzētu saullēktu no mazliet augstāka punkta. Sloka ir galapunkts, tāpēc tur bieži stāv vilcieni. kāpdama pirmajā iekšā, brīdi nodomāju, ka tas nav sevišķi gudri no manas puses nepaskatīties kādu galamērķi tas uz sevis ir norādījis. un jau atkal domu gājiens kaut kur pārtrūka. bez ‘’cienījamie pasažieri..’’ sveiciena no skaļruņa vilciens sāka kustēt, protams, pretējā virzienā. galvā jau sāka augt panika, bet pamanīju saullēktu. jēziņ! nemāku tādas ainas burtiem uzburt, piedodiet, tie, kuri neredzēja. nāca biļeštantes, skaidroju, kas noticis. viņas jau atkal bija ļoti izprotošas, atkal ieteica braukt līdz Ķemeriem. es saku ‘’atkal’’, jo kaut kad pēdējo mēnešu laikā, braucot mājās, aizgulējos vilcienā. nodomāju, vai ir arī kādi ļaunie, kuri izmanto šo bilēštanšu labvēlību, lai kaut kur aizkļūtu par brīvu. tad arī sāku domāt, kāpēc viņas man tic? reiz man kāds teica : ‘’ar šādu sejiņu nepatikšanās nevar iekulties’’. bet saullēkts..
Ķemeru miers. nezinu, neesmu tur daudz uzturējusies, bet tomēr liekas tāda klusa vieta. devos pie rīta cilvēkiem pieturā gaidīt mikroautobusu. tas ir viens no tiem, ar kādiem agrāk bieži braucu, bet nekad no neviena galapunkta. logi aizauguši leduspuķēm. tik neticami skaisti! man pat bija žēl izkasīt mazu skatāmlodziņu, lai to saullēktu nepazaudētu, bet bija interesanti vērot, kā arī tas ik pa brīdim aizauga atkal ciet. centos iztēloties kā katra puķe izaugusi, ik pa laikam pārbaudot rīta sārtumu debesīs starp simtgadveciem un jau kuroreiz apsnigušajiem kokiem. nobraucu gar mājām, iedomājoties par to, ka varēju kārtīgākas brokastis ieēst. pabraukāju pa savu skolas maršrutu. mana skaistā pilsēta! izkāpu kā vien pietuvojāmies upei, lai skats būtu labāks.
Lielupe kūpēja, oranži rīta stari spiedās acīs, mākoņi virs tiem krāsojās vēl neredzētos toņos, sals knieba degunā un vējš meklēja siltumu katrā mana ķitelīša ielokā. tā tur stāvēju uz perōna jau pusceļā uz lekciju, pirms stundas no mājām izgājusi. par spīti visam, nodomāju uzpīpēt, bet, re, šķiltavas nomirušas un re, vilciens arī jau no līkuma izgriezies. tas pats, ar ko ierasts braukt. pie loga ir vissiltāk, jo zem tā ir radiatōri. pie loga ir visjaukāk, jo aiz tā slēpjas viss, kā dēļ ir vērts vēl būt.
Rīgā ir aukstāks gan gaiss, gan cilvēki. man bija tik ļoti vienalga par to senebreju valodas kontroldarbu! priecājos, kad drīz vien jau atkal biju vilcienā. prieks, ka vēl gaišs, prieks, ka debess ir mainīga, prieks, ka vēl ir tik daudz dabas. nodomāju, ka sen vairs negribu būt ne gudrāka par kādu, ne talantīgāka, ne skaistāka vai veiksmīgāka. man vajag tikai dabas balsi, Likteņa jokus un jā.. pamatā tas ir viss. žēl, ka nav kādas mantojamas lauku mājas, kur pārtiku sagādātu pati sev, siltumu arī. dzīvotu mirkļiem. paliekot šeit, saprotu ko no manis gaida, bet tam nevajadzētu nākt tik grūti. nē, tas jau vairs nav slinkums. motivācijas nav. bet atceries, mums mācīja, ka to visu Tu dari ne jau mammai vai tētim [ja dari, tad gan tas neesot pareizi], bet gan sev. tikai Tev pašam tas viss ir vajadzīgs. slidinoties mājup, sapratu, ka visas man pieejamās darbības opcijas, man nav vajadzīgas. bezdarbība gan var nogalināt. cietums.
pie mājām tik ļoti neierasti stāvēja motorollerītis. pavisam neiederīgs, bet intriģējošs. atsauca atmiņā manus brīvības plānus. mājās esošā situācija lika saprast, kāpēc tādi brīvības plāni tika kalti. viss rīta cēliens, tagad atskatoties, kliedzin kliedza sejā : ‘’atceries’’. dienu nogulējusi, nogurumu atstājusi, siltumu uzkrājusi zem segas, apsolu sev apņemties neaizmirst. uzsienu neredzamu atgādinājumlentīti uz rādītājpirksta kā mierinājumu, ka pēc šī visa būs arī atalgojums. tagad arī tie mākoņi virs galvas man netraucē. lai jau ir..
vai ir kāds, kuram šis sals arī patīk, neņemot vērā sniegu un leduspuķes?
kopš man vairs nav bilžu aparāta, ar ko tos mirkļus varēja tā fiksi iemūžināt, aizvien vairāk pārņem bailes, ka kaut kas tiks aizmirsts, kaut kas pazudīs starp visām muļķībām manās pelēkajās šūniņās. jau tā domas par aizmirstā saturu, par zemapziņu mēdz novest līdz klusai panikai.
liekas, stāsts sākās vakardienā, kad kārtējo reizi viena pamesta devos nokārtot attiecības ar teātri. pa ceļam salstot, uz brīdi iedomājos par nospraustā laika maiņu, bet kaut kur domu gājiens pārtrūka. žēl, ka tā, jo tiešām biju ieradusies stundu pa ātru. vismaz beidzot sanāca ieiet izslavētajās humpalās – tīri normālas. teātra Visvaldis [re, cik spēcīgs vārds] sveica : ‘’lūk, jaunais talants’’. tas bija prieks nr.1. nākamais prieks bija par kontaktu apmaiņu, noslēdzošais prieks bija par ilgi gaidīto mieru – viss ir nokārtots, viss ir labi. pēc divām stundām beidzot biju mājās. pie kafijas kausa analizējot dienu un sevi, skatoties aizloga tumsā, virs galvas sabiezēja mākoņi. zem tiem arī aizmigu.
diemžēl zem tiem arī pamodos piecos no rīta. izdarīju visu, kas bija jāpaveic jau dienu pirms un gaidīju gaismu, lai ietu ārā, kas dienas plānu pavirzīja pa vienu vilcienu ātrāk. zem saviem mākoņiem nodomāju ‘’cik skaists rīts’’ un vēlējos ātrāk iekļūt vilcienā, lai redzētu saullēktu no mazliet augstāka punkta. Sloka ir galapunkts, tāpēc tur bieži stāv vilcieni. kāpdama pirmajā iekšā, brīdi nodomāju, ka tas nav sevišķi gudri no manas puses nepaskatīties kādu galamērķi tas uz sevis ir norādījis. un jau atkal domu gājiens kaut kur pārtrūka. bez ‘’cienījamie pasažieri..’’ sveiciena no skaļruņa vilciens sāka kustēt, protams, pretējā virzienā. galvā jau sāka augt panika, bet pamanīju saullēktu. jēziņ! nemāku tādas ainas burtiem uzburt, piedodiet, tie, kuri neredzēja. nāca biļeštantes, skaidroju, kas noticis. viņas jau atkal bija ļoti izprotošas, atkal ieteica braukt līdz Ķemeriem. es saku ‘’atkal’’, jo kaut kad pēdējo mēnešu laikā, braucot mājās, aizgulējos vilcienā. nodomāju, vai ir arī kādi ļaunie, kuri izmanto šo bilēštanšu labvēlību, lai kaut kur aizkļūtu par brīvu. tad arī sāku domāt, kāpēc viņas man tic? reiz man kāds teica : ‘’ar šādu sejiņu nepatikšanās nevar iekulties’’. bet saullēkts..
Ķemeru miers. nezinu, neesmu tur daudz uzturējusies, bet tomēr liekas tāda klusa vieta. devos pie rīta cilvēkiem pieturā gaidīt mikroautobusu. tas ir viens no tiem, ar kādiem agrāk bieži braucu, bet nekad no neviena galapunkta. logi aizauguši leduspuķēm. tik neticami skaisti! man pat bija žēl izkasīt mazu skatāmlodziņu, lai to saullēktu nepazaudētu, bet bija interesanti vērot, kā arī tas ik pa brīdim aizauga atkal ciet. centos iztēloties kā katra puķe izaugusi, ik pa laikam pārbaudot rīta sārtumu debesīs starp simtgadveciem un jau kuroreiz apsnigušajiem kokiem. nobraucu gar mājām, iedomājoties par to, ka varēju kārtīgākas brokastis ieēst. pabraukāju pa savu skolas maršrutu. mana skaistā pilsēta! izkāpu kā vien pietuvojāmies upei, lai skats būtu labāks.
Lielupe kūpēja, oranži rīta stari spiedās acīs, mākoņi virs tiem krāsojās vēl neredzētos toņos, sals knieba degunā un vējš meklēja siltumu katrā mana ķitelīša ielokā. tā tur stāvēju uz perōna jau pusceļā uz lekciju, pirms stundas no mājām izgājusi. par spīti visam, nodomāju uzpīpēt, bet, re, šķiltavas nomirušas un re, vilciens arī jau no līkuma izgriezies. tas pats, ar ko ierasts braukt. pie loga ir vissiltāk, jo zem tā ir radiatōri. pie loga ir visjaukāk, jo aiz tā slēpjas viss, kā dēļ ir vērts vēl būt.
Rīgā ir aukstāks gan gaiss, gan cilvēki. man bija tik ļoti vienalga par to senebreju valodas kontroldarbu! priecājos, kad drīz vien jau atkal biju vilcienā. prieks, ka vēl gaišs, prieks, ka debess ir mainīga, prieks, ka vēl ir tik daudz dabas. nodomāju, ka sen vairs negribu būt ne gudrāka par kādu, ne talantīgāka, ne skaistāka vai veiksmīgāka. man vajag tikai dabas balsi, Likteņa jokus un jā.. pamatā tas ir viss. žēl, ka nav kādas mantojamas lauku mājas, kur pārtiku sagādātu pati sev, siltumu arī. dzīvotu mirkļiem. paliekot šeit, saprotu ko no manis gaida, bet tam nevajadzētu nākt tik grūti. nē, tas jau vairs nav slinkums. motivācijas nav. bet atceries, mums mācīja, ka to visu Tu dari ne jau mammai vai tētim [ja dari, tad gan tas neesot pareizi], bet gan sev. tikai Tev pašam tas viss ir vajadzīgs. slidinoties mājup, sapratu, ka visas man pieejamās darbības opcijas, man nav vajadzīgas. bezdarbība gan var nogalināt. cietums.
pie mājām tik ļoti neierasti stāvēja motorollerītis. pavisam neiederīgs, bet intriģējošs. atsauca atmiņā manus brīvības plānus. mājās esošā situācija lika saprast, kāpēc tādi brīvības plāni tika kalti. viss rīta cēliens, tagad atskatoties, kliedzin kliedza sejā : ‘’atceries’’. dienu nogulējusi, nogurumu atstājusi, siltumu uzkrājusi zem segas, apsolu sev apņemties neaizmirst. uzsienu neredzamu atgādinājumlentīti uz rādītājpirksta kā mierinājumu, ka pēc šī visa būs arī atalgojums. tagad arī tie mākoņi virs galvas man netraucē. lai jau ir..
vai ir kāds, kuram šis sals arī patīk, neņemot vērā sniegu un leduspuķes?
Mūzika: Dzelzs Vilks - Ēnu zeme