negulēšana ieslēdza romaņķiku galvā.
jāatdzīst, ka mīlēt sevišķi neprotu, bet no citiem to nevis bezmaz vai,
bet tiešām pieprasu. neprotu paklausīgi skriet pakaļ pat tad, kad tiešām
esmu bijusi vainīga, jo mans egō izaudzis no tukša gaisa tik milzīgs, ka reizēm
gribas pašai sevi ar bisi noslaucīt no šīs zemes virsas. tikai jābrīnās, ka
kāds vēl spēj būt mīļš pret mani, ja ir iepazinis pa īstam.
nekā daudz jau manā vēl īsti nesāktajā dzīvē nav. ģimenes drupačas, pret kuru
atsevišķām daļām bez lielas piepūles cenšos būt adekvāta, mīļa un pat morāli
gādīga, jo materiāli man pašai vēl vajadzīga palīdzība un varbūt tamdēļ uzsveru
šīs materialitātes maznozīmīgumu. tam seko max. četras meitenes, kuras var vēl
saukt par draudzenēm un arī viņām ir nācies grūti ar mani, bet tomēr viņas
atkal un atkal atgriežas, tāpat kā es pie viņām. citi draugi/draudzenes ir
bijušas īstermiņa attiecības, kas tagad jau ir tikai tāda pazīšanās. tas ir
noticis vairāku iemeslu dēļ un lielākais jau laikam bija tas, kas notika
2006.gada vasarā, kad izvēlējos savu laiku un mīlestību [principā sevi]
ieguldīt šajās līdz šim sev svarīgākajās attiecībās. vienīgā kļūda tajā bija
tā, ka, ja negribi lai sāp, tad nepieķeries nekam ar sevi visu. kas vēl ir? nu,
jaunievedums ir kursabiedri, ar kuriem vēl varētu mēģināt visu nesačakarēt. ar
viņiem ir noveicies, bet nezinu cik ilgi vēl man viņi būs. gan jau aizmukšu.
jā, ilūzija, ka citur būs labāk. ideālā vieta būtu tā, kur es pastāvētu pilnīgi
laimīga bez citiem ļaužiem dzīvē. ne citiem, ne man nesāpētu.
vēl man ir problēmas ar pacifismā neizlādētajām dusmām. vecajā istabā man bija
tāda veca padomjlaiku sekcija, ko retos gadījumos mēdzu reizi vai divas sāpināt
ar veco, labo āmuru. āmurs arī šajā istabā dzīvo, bet nav nekā tāda, ko gribētu
dauzīt. iekārtošanās laikā bija daudz ko - iedzīt nagliņas, sanaglot vis
kaut ko utt. tagad nav štimmes ko jaunu uzsākt, jo ir sakrājušies citi
nepaveikti darbi, kas nesaistās ar fizisku piepūli. varbūt kādu sporta veidu
apgūt? var jau cerēt, ka tās teātrnodarbības kaut ko iz manis izkratīs, jo kaut
kur jau paliek tas nepiešķirtais kreisais āķis narkomānam, kurš jau gandrīz
bija izvilcis manu telefōnu no somas vai kāds niknāks vārds kaimiņienei, kura
ir galīgi traka un ar savu krievisko mentalitāti terorizē šī dzīvokļa
miermīlīgos ļaudis. un tad tas neizlādētais krājas un krājas, līdz nekontrolēti vienā mirklī pārlīst pār kādu, kurš nelaimīgā kārtā ir pagadījies pa ceļam. drūmi, bet gandrīz vienmēr ir sagadījies tā, ka tas nelaimīgais ir kāds, kurš ir ļoti, ļoti tuvs. un ej tu iegalvo, ka nebiji tā domājis.. es arī neticētu, bet piedot gan censtos.
jā, sūdīgākais ir tas, ka esmu saindēta ar sabiedrībā propagandēto grand amour, kas kultūrā parādās gandrīz da
jebkur. un šī sasodīta dziņa gaidīt no cilvēkiem to, ko pats nevis nespēj, bet
gan vienkārši nesniedz! - fui. to sevī esmu ievērojusi sen. nezinu, jāārstējas
laikam.
katrā ziņā apzinos, ka vajadzētu savu enerģiju veltīt svarīgākām pārdomām un
lietām. centīšos to tagad darīt.
novēlu vismaz jums rudens mieru.
