: man vēl aizvien ir deguns uz sejas.
ohō! es bīdu tekstu. šis būs viens no tiem kaitinošajiem ierakstiem ''labdien! esmu šeit pirmo reizi.. johohō.. nemāku rakstīt.. blāh, blāh..''. vai vēl kaut kas vispār jāpaskaidro?
esmu pieņēmusi gadiem vecu uzaicinājumu savas domas atvemt šeit. ja godīgi, vēl neesmu aptvērusi visu šo internacionālā tīkla telpu un domāju, ka vēl bieži šeit apmaldīšos. jā, arī publiskus apcerējumus esmu atradinājusies rakstīt un nesaprotu ko es tagad te cenšos paskaidrot.
vienkārši - sveiki pirmo reizi!
ohō! es bīdu tekstu. šis būs viens no tiem kaitinošajiem ierakstiem ''labdien! esmu šeit pirmo reizi.. johohō.. nemāku rakstīt.. blāh, blāh..''. vai vēl kaut kas vispār jāpaskaidro?
esmu pieņēmusi gadiem vecu uzaicinājumu savas domas atvemt šeit. ja godīgi, vēl neesmu aptvērusi visu šo internacionālā tīkla telpu un domāju, ka vēl bieži šeit apmaldīšos. jā, arī publiskus apcerējumus esmu atradinājusies rakstīt un nesaprotu ko es tagad te cenšos paskaidrot.
vienkārši - sveiki pirmo reizi!
Garastāvoklis:: refreshed
: veca pieraduma reanimācija.
šodiena sākas ar traumējošu paģiru pārtraukšanu, istabas kārtošanu [brīnumu atrašanu] un jau no rīta iedzērušu, ciemos atbraukušu radinieku vāķīšanu. kā kalns devos pie Muhameda, jo pa ilgiem laikiem Lottila bija bezspēcīgāka pa mani. ir interesanti apjaust, ka tik salīdzinoši mazā pilsētā dzīvojam vienas ielas abos galos, 15 vai 20min gājiena attālumā. protams, es minu savu jauko minamo.
viņas mazajā istabiņā masīvā šujmašīna, nolikta pašā viducī, mazliet traucēja pārvietoties, tāpēc devāmies dzert aizvakar noplūkto piparmētru tēju fantastiskajā dārzā, kur es uzzināji kāda stāsta turpinājumu - romantiski jauki kāds puisīts savas jūtas viņai atklāj caur pašizveidotu kōmiksu. protams, tas nav mans stāsts, tāpēc neko vairāk nevēlos atklāt.
kad nonācām pie upes, vērojām baiso, pamesto rūpnīcu, kas pirms gadiem piesārņoja tik ļoti šo upi, ka man pat bail tajā peldēties. šī upe man ir tikpat interesanta kā mana iela, jo tā beidzas, iztekot jūrā vietā, kur pirms 3 gadiem tā īsti iesākās tas, kas man devis vairāk nekā visi iepriekš nodzīvotie gadi, tas, kas cerams nebeigsies nekad, un šī pati upe arī var aizvest līdz manai Labajai pilsētai, kas jau kļuvusi par otrajām mājām. vēl mēs vērojām kādu puisīti, kurš baroja gulbju ģimenīti ar diviem bērniem. puisīša teikumi tika veidoti divās valodās - latviešu un krievu. kad viņam pievienojās viņa ģimene, es sapratu, ka viņi visi tā dara. lūk, tā ir normāla krievvalodīgo attieksme Latvijā - prast un nodot tālāk abas valodas. vienīgi sunītis viņiem padumjš un pārāk daudz uzmācās gulbjiem. gulbju tēviņš šņaca un šņāca, līdz pat sāka aizstāvēties ar knābi.
labi, izsūkšu savu ledaino ābolu sulu un morāli sagatavošos rītdienai, jo būs jādodas uz atvadu pasākumu - mans bijušais klasesbiedrs dosies studēt uz Dāniju.
un priekš Jums : http://www.youtube.com/watch?v=g9pH4TJQ3
šodiena sākas ar traumējošu paģiru pārtraukšanu, istabas kārtošanu [brīnumu atrašanu] un jau no rīta iedzērušu, ciemos atbraukušu radinieku vāķīšanu. kā kalns devos pie Muhameda, jo pa ilgiem laikiem Lottila bija bezspēcīgāka pa mani. ir interesanti apjaust, ka tik salīdzinoši mazā pilsētā dzīvojam vienas ielas abos galos, 15 vai 20min gājiena attālumā. protams, es minu savu jauko minamo.
viņas mazajā istabiņā masīvā šujmašīna, nolikta pašā viducī, mazliet traucēja pārvietoties, tāpēc devāmies dzert aizvakar noplūkto piparmētru tēju fantastiskajā dārzā, kur es uzzināji kāda stāsta turpinājumu - romantiski jauki kāds puisīts savas jūtas viņai atklāj caur pašizveidotu kōmiksu. protams, tas nav mans stāsts, tāpēc neko vairāk nevēlos atklāt.
kad nonācām pie upes, vērojām baiso, pamesto rūpnīcu, kas pirms gadiem piesārņoja tik ļoti šo upi, ka man pat bail tajā peldēties. šī upe man ir tikpat interesanta kā mana iela, jo tā beidzas, iztekot jūrā vietā, kur pirms 3 gadiem tā īsti iesākās tas, kas man devis vairāk nekā visi iepriekš nodzīvotie gadi, tas, kas cerams nebeigsies nekad, un šī pati upe arī var aizvest līdz manai Labajai pilsētai, kas jau kļuvusi par otrajām mājām. vēl mēs vērojām kādu puisīti, kurš baroja gulbju ģimenīti ar diviem bērniem. puisīša teikumi tika veidoti divās valodās - latviešu un krievu. kad viņam pievienojās viņa ģimene, es sapratu, ka viņi visi tā dara. lūk, tā ir normāla krievvalodīgo attieksme Latvijā - prast un nodot tālāk abas valodas. vienīgi sunītis viņiem padumjš un pārāk daudz uzmācās gulbjiem. gulbju tēviņš šņaca un šņāca, līdz pat sāka aizstāvēties ar knābi.
labi, izsūkšu savu ledaino ābolu sulu un morāli sagatavošos rītdienai, jo būs jādodas uz atvadu pasākumu - mans bijušais klasesbiedrs dosies studēt uz Dāniju.
un priekš Jums : http://www.youtube.com/watch?v=g9pH4TJQ3