prudence

oox @ 03:46: visa diena kā viens garš tējas pārtraukums.
vakar gandrīz pret galvu izšķīda pēdējais kastanis. nokrita man priekšā, pašā deguna galā. ko viņš vēl tur darīja, nezinu. bet tajā brīdī tas bija ļoti simboliski. rudens izbija.
šogad pirmo reizi smadzene izstrādāja veco joku ar stundu sajaukšanu.
Depo piestacijas dārziņā gan vēl daži no rudens simtiem ābolu niķīgi turās pie savas mātes, krājot sniega sedziņas.
bijušais paralēlklasesbiedrs tagad konduktōrs. cits manas skolas absolvents labo sliedes. vispār esmu ievērojusi, ka LDz piesaista pēc darba izmisušos jauniešus.
drīz norimšu. decembra vidū kaut kas sāka sakustēties, jutos kā koks šajā jaukajā mantiņā.
                                                                                         
gadu mijā viss tika trakoti traki sakratīts, bet tagad tas sniedziņš lēnām atkal norimst. domāju, ka jau 4. februārī vismaz manā kapsulā sniegs sāks kust, ļaujot plaukt jauniem pumpuriem priekš svaigām, zaļām lapiņām. jā, tā būs un viss, jo es tā tagad izlēmu.
Pasaule tomēr vēl aizvien ir rotaļlaukums.