| Verdikts (par šo tencinu I) ne gluži divos vārdos. |
Aug. 26th, 2012|02:51 am |
Pa vasaru esmu izlasījusi 12 grāmatas.
Sapratu, kas ir patiesi draugi un to, ka man tādu nav.
Sapratu, ka pret svešiniekiem esmu jauka, pret tuviem - barga, bet tas laikam tāpēc, ka gribu viņus pasargāt. Now, that's a lie. Visticamāk gribu pasargāt sevi no viņiem, jo man nepatīk pieķerties kādam un būt atkarīgai no citiem.
Sapratu, ka vispirms man jānodeg, tikai pēcāk varu kļūt sulīgi brūna.
Sapratu, ka mana kļūda ir faktā, ka those who don't mind, don't matter, but those who mind, matter. Slikti.
Sapratu, ka alkohols neko nelabo, bet tas tāpat ir nolāpīti gards.
Sapratu, ka īsti nevaru atrast savu vietu, jūtos nedroša un stūraina, bet mētāju skarbo veceni, lai ieviestu autoritāti un saglabātu agrāko reputāciju, kādu iedibināju cilvēkos, kad actually arī biju barga vecene. Bet tas, ka es tāda nepārliecināta, neilgs, tāpēc nav ko iespringt, tādi fucking ups and downs gadās ne tikai staļļupuikām, bet arī karaļiem.
Un tas, ka tā saucamie draugi paklīduši, kur kurais, tikai modina manī pūķi, drīz atkal spļaušu ugunis un viss nostāsies tur, kur tam jāstāv. Biksēs. |
|