Kad durvis aizcērt manā priekšā... es atveru logus... un ieelpoju svaigo nakts gaisu... dziļi plaušās... asinīs uzsūcu to. Kāri sūcu... gaiss sajaucās ar asins garšu. Auksta vēja brāzma ietraucās istabā. Nodrebu. Aiztaisu logu. Jūtu... tūlīt kauns, sāpes, nožēla un mīlestība pārvērtīsies naidā. Naidā. Negribu to. Nē nē, es tam nedrīkstu ļauties. Kad ir tik grūti. Neļauties. Un nav neviena. Tikai melni putni. Tie iepleš spārnus... brīdi sastingst kā pirms kritiena... un laižās bezdibenī... auksta vēja brāzma vēlreiz pārskrien gar pašu ādas virsu. vieglas trīsas. ļaujos tām... Pelēkzili mākoņi... gluži kā gleznā. Zinu. Aiz mākoņiem saule. Naids ir mākoņi. Un mīlestība - saule. Tā vismaz saka. Viņi. Un neviens konkrēti. Tikai uz kraukļa ogļu melnajiem spārniem uzkrīt saujiņa spilgti baltu sniega paarslu. Un nekūst. Nekūst tās...