Protestējot savai gaisīgajai būtībai šodien gribas kaut ko prozaisku, smagnēju, kaut ko vairāk no zemes. Jā. Vienkāršu, pat raupju kā zemnieka rokas. Taustāmu. Maksimāli reālu. Lai gandrīz noticētu. Es ņemu ovālas mandeles pirkstos, saspiežu tās, un iemetu mutē. Izjūtu ar mēli. Tad ar zobiem tās pāršķeļu, izjūtot ilūziju par mandeļu sarukšanu arvien sīkākos gabaliņos līdz putriņas konsistencei. Iedzeru siltu kafiju ar pienu. Kafija ir pārāk stipra šoreiz sanākusi. Atskan spalgs, pat nepatīkamš, tālruņa zvans. Tas ir sanitiārtehniķis. Viņš piesakās nākt uzliikt ūdens skaitītājiem plombas. Viņš ir pavisam reāls. Arī skaitītāji izskatās īsti. Es lietišķi noorganizēju, ka ar tehniķi satikties aizies mans tēvs. Lieta nokārtota. Es nevarēju aiziet. Jo esmu darbā. Un pavisam pamatoti nedrīkstu darba laikā vazāties apkārt. Es strādāju. Es esmu ļoti nopietns darbinieks. Pavisam reāls, taustāms. Melnā uzvalkā.
Gandrīz izdevās noticēt.
Tomēr gribas kaut ko reālu. Lūdzu! Citādi es aizlidošu.
Kūpošu zemi kafijas vietā. |
