līva

nu tā. sēžam te ar žaneti skrīveros, bez puikām, paldies dievam. viņi gan būs - vēlāk, vakarā. un tikko atcerējos vienu baigo lietu, ko biju piedzīvojusi, to tā grūti izstāstīt, bet mēģināšu. vienvārdsakot ir tā, ka, manuprāt, cilvēkam sevi neredzot spogulī ir grūti savu "es" identificēt ar savu ārējo vizuālo izskatu. jā viņš zin, ka izskatās tā un tā, bet tajā brīdī, kad runā vai skatās uz kaut ko viņš tā īsti nespēj iedomāties, ka viņš ir tas, ko redz spogulī. bāc nu šito īstenībā ir ļoti grūti paskaidrot un es tagad meklēju īstos vārdus. gribās vienkārši pierakstīt, lai es neaizmirstu šo savu domu. nu jā, un tad kādā reizē es vienkārši sēdēju un skatījos vienā punktā un es nezinu kā man tas izdevās, bet es pēķšņi biju savā galvas iekšienē, mana seja bija kā tāda čauliņa, kā tāda maska caur kuru es skatos uz ārpusi, es skaidri varēju iedomāties savas acis, savu muti, nu kā tās izskatās vizuāli, bet es pati biju aiz tā, man apkārt bija tumsa un gaisma ieplūda tikai caur acu caurumiem un es jutu savas lūpas, kad runāju. sajūta bija tāda it kā es beidzot būtu savienojusi savu ārēji vizuālo izskatu ar savu "es" vienā veselumā.


bet vispār runājot par citu tēmu un vairāk praktiskām lietām, jāsaka, ka varbūt esmu atradusi jaunu darbu. bet nu pagaidām mēnesi pārbaudes laiks un par cik liekas, ka varētu būt grūti un nāktos darīt daudz, ko es vēl tā īsti nepārzinu, tad pagaidām saku tikai varbūt. nu jā, bet principā esmu šausmīgi nobijusies, jo lietas sāk iegrozīties pa nopietno, it kā jau tas, kas man patīk, bet milzīga atbildība. varu pateikt, ka saistībā ar mākslu - organizēšanu, menedžmentu, starptautisku attiecību kārtošanu un kuratora pienākumiem. tā kā ja viss labi veiksies tad to apavu veikals var sagaidīt manu atlūgumu un es ceru, ka tā būs.