līva

stāstiņš. aizejam uz vetaptieku un prasam kaķēnam pretblusu līdzekli. pārdevēja pajautā cik vecs kaķēns, mēs sakam 1, 2 mēneši. viņa dod ampulu un saka, lai atjaucam ar 1l ūdeni, ne vairāk un ne mazāk un iesmērējam kaķīti. kristaps vēl pajautā vai stiprs līdzeklis, viņa saka, ka nu ne stiprs tak nav, maziņš kaķītis tomēr. nopērkam, vakarā iesmērējam mazo, pagaidam lai nožūst un laižam vaļā. pēc laiciņa mazajai pa muti sāk tecēt putas un tā visu nakti. nākamajā dienā vēljoprojām tek putas pa muti tādām kā lēkmēm un vēl krampji kkādi sākas, koordinācijas traucējumi un apetītes zudums. domāju varbūt pāries. nepārgāja. šodien aiznesu pie veterinārārsta. izrādās mazajai ir smaga toksiska saindēšanās. pielika viņu pie sistēmas un vēl visādas potes sadūra. un vēl iedeva uz mājām, pa 3 potēm dienā jāpotē kādu nedēļu. un teica, ka to blusu līdzekli vispār nedrīkst kaķiem lietot, kur nu vēl tik maziņiem. es jūtos tā diezgan apkrāpta. pirmkārt, naudas ziņā. tā sūda ampula maksāja kkur zem lata, bet tas cik mēs tagad samaksāsim veterinārārstam dēļ vetaptiekas pārdevējas būs 40 reizes vairāk. turklāt vēl ir arī morālais kaitējums, nemaz nav tik patīkami skatīties kā nabaga kaķītis raustās un laiž putas pa muti, un to, kas mazajam jāpārcieš mēs varam tikai iedomāties. laikam jāaiziet līdz tai vetaptiekai un jāpasaka, lai viņi tos blusu līdzekļus vairs nepārdod. varētu jau pastrīdēties arī naudas dēļ, bet nu tos santīmus man nevajag un veterinārārsta pakalpojumus viņi gan jau tāpat neapmaksās.