urn:lj:klab.lv:atom1:oldamberaoldamberaoldamberaoldamberaold_ambera@inbox.lvoldambera2009-04-30T20:20:43Z2009-04-30T20:20:43Zurn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:766262009-04-30T23:02:002009-04-30T23:02:002009-04-30T20:20:43Z2009-04-30T20:20:43Ztik seni izrādās tie apcerējumi un cerējumi iz pagātnes steigām un domām, kuras šeit lasu un mazliet stulbi jūtos tomēr, jo tas viss nebija pa īstam, tās bija platoniskas sajēgas un nebeidzama vientulība, neapmierinātība dziļi sevī ar sevi un vienīgi ar sevi, neesamība laimīgai un vispār.. es biju tik vientuļa un nelaimīga, ka šobrīd azivien labāk apzinos to, cik patiesībā esmu laimīga, ka man nu ir kāds, kas pārvērtis mani un to vēl aizvien dara, kurš pildījis un pilda mani, kurš ir man un kurš dara mani laimīgu kaut vai ar to vien, ka eksistē, ka smaida, ka raud, ka smejas un tt. Zini, laikam ejot tik ātri un nesatverami viss mainās, reizēm uz sliktāku, reizēm uz labu/labāku, bet mēs tā īsti nespējam apzināties notiekošo ikdienā. <br />agrāk vai vēlāk. zini, visi tie teksti, visi tie vārdi ir tik nodrāzti, ko es runāju, ka man jau ir apriebies runāt, domāt utt. un tāpēc arī ir tā, ka gribas vairāk klusēt un nesacīt neko. Laikam jau tāpēc, lai sagaidītu kkādus uzlabojumus, jauninājumus savās apcerēs, savos izteikumos. iespējams, rakstnieku lielākā problēma ir tā, ka pienāk brīdis, kad Tev ir zb runātās lietas, jo apzinies, ka tas tāpat neko nemaina, Tu vai nu paliec skumīgāks, vai priecīgāks, bet tas tāpat izzudīs ar rīta gaismu, no rīta pamostoties Tu tāpat būsi uz cita viļā un mēs nezinām uz kura-laimīgā vai skumīgā.urn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:764452009-04-30T22:11:002009-04-30T22:11:002009-04-30T19:18:05Z2009-04-30T19:18:05Zes vairs neprotu pīpēt lēi, tas ir savādi, agrāk pratu pīpēt tik lēni, lai paspētu to izbaudīt u papriecāties par apkārt notiekošo, atcerēties par jau sen bijušo un aizdomāties par vēl tikai iespējami notiekošo.<br />zini, reizēm ir skumji, pavisam skumji, bet nav zināms iemesls tam un arī ne ierosinātājs.<br />un tad gribas tik paklausīties kādu labu mūzikas gabalu, pabūt vienatnē, bet visstulbākais tajā laika posmā ir tas, ka nav ne jausmas un saprašanas, ko vēl gribas tam visam plusā, lai apmierinātu savu pre'tigo pašsajūtu. tā it kā visa būtu par daudz, bet tajā pašā laikā tik sasodīti daudz kā trūktu.<br />man patīk, ka Tu man esi, ka varu tev pateikt visu tieši tā kā tas ir, nevis mest aplinkiem vārdus, kuriem ta īsti nav nozīmes un mest aplinkiem vārdus, kurus varētu arī neizteikt, bet vnk.. reizēm gribas paklusēt-bez iemesla, tā vnk.<br />jā, un ir lietas, kurs notiek, kuras tiek gribētas tā vnk.. īsti bez iemesla. Un vai Tu pieplusojies šīm lietām, es šobrīd tiešām neiznu, jo man negribas neko, pilnīgi neko u ntajā pašā laikā it kā vairāk par visu, kas nozīmē to pašu īsti neko. tā it kā es būtu mēnešreižu tante ar grūtnieču untumiem. Bet tādas jau nu mēs esam- neizlēmīgas un reizēm tā it kā kašķīgas- tās sievietes.<br />nu pasaki man, ko es gribu, lai man beidzot būtu kāds miers. man pat negribas pacelt roku, lai aizniegtos līdz tējas krūzei un iemalkotu kādu malku tējas. stulbums kkāds, patiešām.urn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:761132009-04-20T20:50:002009-04-20T20:50:002009-04-20T18:14:17Z2009-04-20T18:14:17Zvai ir iepsējams neapzināti, bet tomēr mīlēt kādu, kuru Tev liekas, ka nemaz ar nemīli, jau vairākus gadus?<br />savādi, aizvien vēl zinu dziesmas vārdus un ritms šķiet mīļš un tik ļoti pazīstami tuvs. Un liekas, ka esmu bijusi noilgojusies pēc tām domām un sajūtām, pēc dziesmas un kontakta ar kādu no pagātnes.<br />bet nekādā gadījumā nevēlos atgriezties tajās sajūtās, domās un vēlmēs pavisam. tik mazliet vēlos pafunktierēt un padomāt par to kā būtu, ja būtu, un kā bija un tā.. nekas īpašs, tik pagātnes apcerējumi.<br />........<br />un Tu vienmēr man tik ilgi liec gaidīt un nekad tā arī neatklāj kā ir, kā Tu vēlies lai ir un kā Tu gribi, kāpēc Tu gribi. Tavu acu skatienu es atminos kā šodien tvertu, un Tavu smaidu nupat justu. Tu neesi man vairs tuvs tā kā varētu likties, bet gan kaut kā- atmiņu neatņemama sastāvdaļa, par ko pateikties. Tu devi man nebeidzamu mācību un pieredzi tajā, kā nevajag visu salaist pilnīgās lupatās.<br />........<br />cik gan gadus es vēlējos būt starp jums, bet tā arī pagātni man neizdevās izmainīt. nu ir pagājuši visi šie gadi un esmu tik tālu prom no jums, no jūsu acu rauga, no jūsu intereses loka un siltuma, no jūsu draudzības, mēs vairs neesam tās mēs, kas reiz bijām un varējām būt. man tik ļoti vēl aizvien pietrūkst jūs..<br />....<br />un man sitas straujā sirds. un man ir interese kontaktēt. un es pat nesaprotu, kas tieši man pietrūkst no Tevis. vai Tu zini? cik vienaldzīgi, tik ieinteresējoši.<br /><br />un viss. punkts.urn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:758282008-08-02T00:51:002008-08-02T00:51:002008-08-01T21:58:01Z2008-08-01T21:58:01Ztikai nieka 3 mēnešu laikā, kurus esmu kopā ar viņu, visa mana dzīve, visa es esmu mainījusies.<br />man vairs ta īšti nevajag neko, man vajag viņu un visu to, kas saistīs ar viņu. man vajag viņā saskatī laimi un darī viņu laimīgu.<br />es mīlu viņu tik ļoti, ka sažņāudzas sirds. es mīlu tik ļoti, ka reizēm pietrūkst elpas. es mīlu viņu tik ļoti.. vair.āk par visu. viņš ir vienīģais, kuru esmu tā mīlējusi un , iespējams, vairs spēšu kādu tā mīlēt. viņš ir kļuvis par manu dzīvi un svarīgāko, dārgāko, kas man ir un kādreiz ir bijis. es mīlu viņu tik ļoti, ka baidos pazaudēt. es mīlu viņu tik ļoti, ka esmu greizsirdīga pat uz vēju, kurš spēj noglāstīt viņa maigo vaigu, kad manis nav līdzās, sēj maigi un neuzbāzīgi skūpstīt viņa pufīgās lūpas, kad manis nav līdzās. es viņu mīlu tik ļoti, ka nespēju vairs iedomāties savu dzīvi, nāķotni bez viņā, un pat nevēlos iedomāties!<br /><br />reizēm ir tik grūti pieņemt sāpīgo, kas pasacīts, sāpīģo, kas izdarīts, sāpīģo, kad piemirsts, sāpīgo, kad neievērots, sāpīģo, kad pietrūkst. bet ar savu mīlestību izskaužu tās sāpes. es vi.ņu vnk mīlu pārāk stipri. es mīlu viņu vairāk par sevi.<br /><br />kaut mēs nepadotos!urn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:756822008-08-02T00:44:002008-08-02T00:44:002008-08-01T21:46:55Z2008-08-01T21:46:55Zlai kā arī būtu, es būšu ar Ričardu, jo mīlu viņu tik ļoti, ka mana dzīve bez viņa vairs nav iedomājama.<br />viņš dara mani laimīgu tā vnk- neko nedarot. tā vnk uzsmaida un es nespēju nesmaidī. nespēju nesmaidī pat vnk raugoties viņā, pat vnk esot viņam līdzās, pat vnk.. zinot, ka viņš eksistē!<br />un mums izdosies! mums jau izdodas!urn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:754452008-06-23T16:05:002008-06-23T16:05:002008-06-23T14:24:30Z2008-06-23T14:24:30Zes reizēm sabrūku.<br />man pietrūkst Tevi8s tik ļoti, it kā.<br />reizēm sajūtu to, ka vairs nekad mēs nebūsim tie, kas bijām, kādi bijām, man ļoti reizēm pietrūkst.<br />reizēm tik ļoti vēlos norauties no ķēdes tā k.ā agrāk mēs mēdzām to darī, ļaujoties trakumam, vienaldzībai un mīlestībai pret dzīvi un pasauli. <br />vīns atraisa manī sen neizjustās emocijas un jūtas. es gribu vēl un vēl ļauties šim trakumam, just kā vīns rit manās asinīs, paātrina sirdsdarbību un stimulē manas sajūtas.<br />es negribu vairs just šo zaudējuma tukšumu, šo vienaldzibu un vēlmi, kas reizēm mani sagrauj pilnībā, liekot man sabrukt teju vai skumju kamolā, kurš asarās izmircis kramjos raustās un ilgojas pats pēc savas atdzīvošanās. Tas reizēm vnk ir par daudz.<br />///////<br />reizēm liekas, ka vnk esmu pazaudējusi sevi, sevī salūzusi, bet neviens to nepamana, nevienu tas neinteresē, neviens.. man nav neviena, man nav nu arī īsti sevis. plēšot sevi uz vairākām pusēm , es pazaudēju sevi, nespēju rast atbildi, sajūtu, kur īsti es piederu, iederos. slēpjot savas izjūtas, sapņus un patiesās vēlmes es zaudēju savu spēku un ticību, spēju tiekties tālāk. lēni es sabrūku un zaudēju spēku, lēni un mokpilni es pazūdu sevī. bet vai es maz v.ēlos, lai kāds mani atrod un izglābj no pašiznīcibas. vainojot sevi ik vienā problēmā un pamanītā kļūdā, es teju vai duru sev ar trulu, sarūsējušu un citiem šķietami nespējīgu un bez iemeslu pilnu nazi, kuru pati arī griežu, rotēju. <br />man nepietiek ar apziņu, ka kādu dienu viss būs kārtībā. nepietiek ar domu, ka viss jau nemaz nav tik slikti, beidzot dzīvot pagātnē, taču vēl aizvien es atkal un atkal sev par to visu atgādinu, lai neaizmirstu, lai nepārstātu baidities atkal kļūdīties. un nu es spītīgi turos uz kājām, kuras sen jau ir nejūtīgas un spētu kuru katru brīdi saļimt tā, ka diez vai vairs spētu vairs atkal augšā mani celt un savu ceļu turpināt. un tā es došos tālāk, nezinot, kas mani nākotnē sagaida.<br /><br />es gribu un ceru, ka tomēr man izdosies to kādu dienu sev piedot. jā, vēl aizvien es nepiedodu sev un nepiedošu vēl kādu laiku. ir jānotiek kam tādam, kas pārvērstu visu manu dzīves uztveri un saprašanu, lai es spētu piedot un noglabāt šo mokošo pagātnes pieredzi un dzīves redzējumu. iespējams, viņs panāks to, ka es piemirstu, ka es sāku dzīvot sev un arī viņam.<br /><br />jo ilgāk mēs esam kop.ā, jo vairāk man sāk likties, ka es tomēr nemīlu viņu, taču es cenšos, es tiešām cenšos atkal rast to, ka tomēr nē, ka es mīlu un viņš ir mana pasaule, mans prieks un dāvana, mans mazais brīnums. es nespētu viņu sāpināt un aiziet nespēju, turēšos līz pēdējam, lai viņš aizietu. diez vai es sabruktu. man liekas.<br /><br />i can change, i can change, i can change , she screamed throught the peace and quiet dreams in the middle of the night. she tried to say it hurts so much, but no one hears her screams again- like all ways it has been. She tried to say that she don't feel so strong emotions like she thought she feels, but she just couldn't make him feel this pain.<br /><br />palīdzi man tikt tam pāri, palīzi man nesajukt savās sajūtās un vēlmēs! es lūdzu Tev atkal palīzību!<br /><br />Tu tici, ka es esmu princesīte, kā viņš apgalvo? es viņam tiešām esmu princesīte? es gribu darī viņu traku sevis d.ēļ, lai viņš mīl mani tā kā vēl nevienu un diez vai spētu mīlē kādu vairs tā kā mīl mani. es gribu, lai esmu viņa pasaule un prieks, viņā smaidā un acu skatienā redzēt laimi manis dēļ. <br /><br />gribu, lai vējš noglāsta manu vaigu un liek just maigumu, raudzīties viņa acu skatienā, kas vērsts man un vienīģi man, pilns laimes un labsajūtas.. es gribu, lai viņš ir mans un tikai mans.<br /><br />"un lai ko tas man prasītu, es darīšu Tevi traku un laimīgu!"urn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:752302008-04-21T22:06:002008-04-21T22:06:002008-04-21T19:10:51Z2008-04-21T19:10:51ZKaut reizi dzīvē ļauj man būt tai, kas liek Tavai miesai trīsēt- bez jautajumiem, bez aizspriedumiem, bez nosodījuma un .. bez tā, kas vienmēr liek mums apstāties. Izbeidz! beidz! es gribu kliegt! Jo Tu, jo Tavas rokas neatrodas pār mani, tās sastingušas un neticīgi vēsas. Jā, tā esmu es, jā, es ievēlējos Tevi.<br /><br /><br />ļauj man.. nē, kāpēc man?! Tev jābūt tam, kas liek manai miesai kļūt nespējīgai atteikt!urn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:749222008-02-07T01:15:002008-02-07T01:15:002008-02-06T23:15:13Z2008-02-06T23:15:13Z’m So Afraid Of Losing You Again<br />Sometimes I want to throw my arms around you<br />Then I tremble at the thought of giving in<br />Because I know how much it costs to love you<br />And I’m so afraid of losing you again<br />(Chorus)<br />Being close to you revives the sorrow<br />That wakes me up and tells me I can’t win<br />I’d love to wake up in your arms tomorrow<br />But I’m so afraid of losing you again<br />If heaven were to hear my heart’s confessions<br />Wanting you would be my greatest sin<br />But I’m glad you’re no longer my possession<br />‘Cause I’m so afraid of losing you again<br />(Repeat chorus)<br />I’m so afraid of losing you againurn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:747272008-02-07T00:47:002008-02-07T00:47:002008-02-06T23:07:40Z2008-02-06T23:07:40Zes smejos, bet manai sirdij smiekli nenāk.. Tu tēlo tik dusmīgu, Tu tēlo tik vienladzīgu.. Tu taču tēlo es redzu, lasu , dzirdu, redzu..<br />skan tās dziesmas, tā mūzika, kuru reiz piedēvēji mūsu attiecībām, bet nu man nāk smiekli, tas irļauni, es zinu.. bet u to visu esi padarījis smieklīgu!<br /><br />"i'm just afraid of losing you"..<br /><br />Tu tracini mani, es Tev kretinēju.. bet situācija netiek izbeigta, atrisināta.. un tā vienmēr!<br /><br />reizēm šķiet, ka nekad nebūs gana..<br />ne,elo man, kad es Tev saku, ka viss ir palicis tāds kā toreiz noklusēts. Tu vel aizvien tici saviem stereotipiem par mani.urn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:744242008-02-05T20:08:002008-02-05T20:08:002008-02-05T18:17:42Z2008-02-05T18:17:42ZTu saki, ka esi kā akmens, ka nejūti neko, ka nelaidīsi mani vairs sev klāt, ka esi jau reiz sāpināts, pazaudējis to un šito, ka esmu Tev vienaldzīga, ka tev ir vienalga utt., bet kāpēc es nespēju tam ticēt? kāpēc man liekas, ka Tu to saki, lai Tev būtu vieglāk? un ja nu man ir taisnība? jo man ir taisnība!<br />nekas tā arī nav beidzies!urn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:742312008-01-31T18:18:002008-01-31T18:18:002008-01-31T16:24:13Z2008-01-31T16:24:13Zkad Ru pirmo reizi atzinies, ka mīli mani, es vai juku prata no tas sajūtas, kas manī rosījās.. Tu liki man smaidīt un liec to darīt vēl aizvien. es smaidīju, es smaidu. es dzīvoju ar Tevi sevī un man nav kauns par to. Tu esi tas, kas liek man dzīvot ar to prieku un sajūtu, ka dzīve ie°r skaista. <br />un es ceru, ka kādu dienu Tu vēl skūpstīsi mani, ka pieskarsies man un teilsi, ka mīli.. un tā būs, es ticu, ka tā vēl būs. un Tu būsi man līdzās, Tu busi tas, kas rītā modīsies man līdzās, raudzīsies manī un gribēsi vēl neskaitāmus rītus mmosd°ties, līdzās redzot mani, mīlot mani no visas sirds , mīlot mani, man, mani mīlot.<br />klusumā es saraujos un jūtu ap sevi Tavu siltumu, Tavu smaidu uz sava ķermeņa. un es zinu, Tu zini, ka atkal būsim, mēs būsim, būsim kopā un daīsim otru atkal lamīgu, otra acīs vērsimies, kas nebeigsies t ik drīz.<br /><br />es gaidīšu to dienu pilna ticības un spēka. es gaidīšu..vienā mirklī var būt tik sasodīti daudzurn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:739752008-01-23T00:50:002008-01-23T00:50:002008-01-22T23:10:54Z2008-01-22T23:10:54Zlūdzu debesīm un zemei spēku, spēku neatgriezties tajā, kas reiz bija starp mums. es lūdzu, lai es spētu aiziet, lai es spētu likties mierā un ļaut dzivot gan sev, gan Tev- kaut gan es lieku Tev mieru un TU liec mieru man.. kaut gan mēs esam jau aizgājuši tik tālu no otra.. vēl šīs atmiņas liekas tik svaigas, tās vēl liekas tik tikko baudītas un nespējamas aizmirsties. Un Tu vairs neskaties uz mani tā, Tu vairs nejautā man tā, Tu vairs neesi tāds kā toreiz..<br />nezinu kāpēc vēl domāju par Tevi. it kā jau visas domas bija izzudušas, bet nu.. šodien, tagad es tomēr atkal atgriezos pie domām par Tevi un manī ir jūtams tas tukšums. nezinu vai tas ir Tevis dēļ. Bet es negribu, lai starp mums kas vairs būtu, es negribu, lai es mīlētu Tevi vai kā tam līzīgi, taču ir tā, ka.. es gribētu, lai Tu mīli mani. gribētu, lai Tu vēlies mani, lai Tu ievēlies mani kā reiz darīju es. Lai Tu gribi mani, kā reiz gribēji. Lai Tu gribētu mani skūpstīt kā toreiz. lai Tu nespētu man nepateikt, ka mīli, ka esmu Tev svarīga, ka esmu Tev ipaša, ka esmu Tev tik daudz.. un es gribētu, lai Tevī saglabājas šīs savādās sajūtas vēl ilgi. lai atmiņā būtu labas domas, labas atmiņas. <br />es gribu, lai šis sajūtas mani mirst. es gribu but vienaldzīga un auksta pret Tevi. es gribētu kristāla dzidrumu savā sirdī. es gribētu, lai Tu gribētu. gribētu mani tā, tik kaislīgi un nevaldāmi. lai Tu ilgotos, neskumtu, jo ticētu, ka reiz, ka kādu dienu mēs vēl skupstīsim otra lūpas, ka mūsu pirksti vēl maldīsies otra matos, ka mūsu skatieni vēl satiksies tā kā agrāk, tā kā toreiz, kad teici, ka dievini, kā toreiz, kad teicu, ka dievinu. kā toreiz, kad abi slapstījāmies.. kā smīnējām, jo neviens vēl nezināja. kā toreiz Tu skūpstiji mani, mēs bijām otram aizliegtais auglis. un es gribu, lai Tu saglabātu šo spēkpilno sajūtu sevī, ka tomēr bija labi par spīti visam tam, ko mēs izdarījām nepareizi.<br />par spīti tam, ka mēs sāpinājām otru tik ļoti. par spīti tam, ka likām otram kļūt vāji spēcīgam. par spīti tam, ka likām otram raudāt, ka likām liet asaras, kuras varējām arī neliet, esot kopā laimīgi. es gribu, lai Tu atkal mani sauc par mazo.. lai Tu atkal teiktu, ka nespēj ne mirkli bez manis.<br /><br />es brīžiem no sausuma sevī kalstu tik spēcīgi, tik ļoti vēloties just no Tevis kaut mazāko siltumu atkal.<br /><br />bet zini.. Tavās acis vēl aizvien ir kaut kas, kas saka man, ka esmu Tev vēl īpaša.. un TU nespēj man melot, skatoties acīs. Tu nespēj vairs teikt, ka Tev ir vienalga, ja esmu līdzās, jo nu, kad viss ir nosēdies šīs sulas apakšā.. mēs apjēdzam, ka tomēr ir kas tāds, kas starp mums nespēj pārtrūkt, ka ir kas tāds, kas mūs vēl aizvien saista. un zini.. es ticu, ka kādu dienu mēs atkal spēsim sarunāties mierīgi- bez aizdomām, bez sāpēm, bez nicinājuma, bez nekā.. gluži tāpat kā todien, kad ciemojies pie manis.. un zini.. Tu zini, ka tas tā tomēr paliks un tik vnk nepazudīs.<br />Tu turpināsi skatīties manus foto vienatnē, pie sevis brīžiem nodomājot, cik mēs būtu varējuši kopā būt laimīgi.. bet nevienam to neatklāsi. es redzu Tavās acīs. es redzu!!! un Tu zini, ka esi man. un es esmu Tev.. no tās dienas.. no tā mirkļa līdz pat šim .. ar katru elpas vilcienu. .ar katru sajutas virpuli, ar katru eksistences mirkli.. ar katru dienu mēs vēl aizvien esam otram, lai arī kā pūlētos to izbeigt, lai arī kā pūlētos to noliegt, aizmirst..urn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:736172008-01-22T17:16:002008-01-22T17:16:002008-01-22T16:52:36Z2008-01-22T16:52:36Zes gribu, lai Tu manī iemīlies. Tavi vārdi it kā ir pilni vēsuma, taču Tavas rokas, Tavas acis un rīcība saka ko citu.. klusībā saku, ka tas nav patiesi, ka tā ir tikai spēle, bet tā tas nav. <br />es gribu, lai TU paliec un esi ar mani. lai Tu saki, ka mīli. un es gribu reibt no Tavas smaržas, gribu slīkt Tavos vārdos, apskāvienos, skūpstos un solījumos. es gribu, es gribu, ES gribu, ES GRIBU.<br />brīžiem liekas, ka tas viss ir nesasniedzama augstiba, taču tā patiesībā nav, vai ne? Tu pēkšņi liecies tik svarīgs un nenovērtējams.. un man Tevis pietrūkst.<br />man pietrūkst tas, kas Tevī ir patiess, Tu esi patiess pret mani brīžos, kad vari man pieskarties, kad vari skūpstīt manas lūpas.. un esmu patiesa pret Tevi, izgāžot pār Tevi maigumu.<br />es gribu dejot ar Tevi vienā ritmā, ļauties tam karstumam.. izģērbt Tevi, nevaldāmi skūpstot. .es girbu, lai TU gribi mani. <br />es gribu neprātu un sentimentu, juteklisku kaislību..<br />es gribu sajūtu karuseliurn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:734482008-01-16T18:47:002008-01-16T18:47:002008-01-16T17:17:36Z2008-01-16T17:17:36Zun ja es Tevi vairs nekad nesatieku?! un ja mēs vairs nekad netiksimies, tik uzturēsim to spēku ar tā palīdzību, ar kuru vienmēr esam uzturējuši! Tu liec man celties un liec man krist, Tava klusēšana mērdē manas izjūtas.. Tu atvēsini mani un padari aukstu, nejūtīgu.. Tu panāc manu bezspēku, vien klusējot. Tu panāc manu laimi un siltumu ar kaut vienu vārdu, kas pārklāj mani un atkal sasilda izstīgušās karstuma stīgas. Un Tu liec man smaidīt. Un Tu liec man kaislē grimt. <br /><br />Tu biji mana fantāzija, kļuvi realitāte.. nu atkal esi vien fantāzija.<br />es biju Tava fantāzija, kluvu par realitāti.. nu atkal esmu vien fantāzija.<br /><br />vārds vien ir nepatiess! tā vietā ir spēcīga eksistenciāla būtība, kas sevī ietver tik daudz sajutu, emociju, vēlmu, fantāziju, cerību, pārdomu un ilgu.. šīs mūžīg.ās ilgas, kuras tā arī īsti netiek apmierinātas, remdētas. tās mūždien tiek padzirdīas ar kaisles vārdiem, taču ne pilnīgi. pietrukst vien piliens un mēs būtu padzērušies. <br /><br />vai reiz mēs kļūsim realitātes sastāvdaļa? vai reiz mēs spēsim no rīa pamosties un just otra siltumu līzās, zinot, ka tas būš arī nākamajā rīa, pilns kaislības, ticīas un spēka. Un ja nu tā ir mūsu patiesā, spēcīgāka mīlestīa, kāda mums maz ir lemta, taču mēs to neizmantojam?! un ja nu mēs esam neatdalama sastāvdaļa.. starp debesīm un zemi ir horizonts, uz kura mēs balansējam.. mēs varētu balansēt vēl ilgi, svārstoties, gandrīz paslīdot, gandrīz paceļoties gaisā, gandrīz izgaistot.. un vēl aizvien "gandrīž", jo viss netiek izdarīts, paveikts, izsapņots, izvēlēts un izcerēts līz galam..<br /><br />Ko mēs nodaram sev? un ja nu mums ir lemts tomēr mīlēt un būt mīlēties, paeicoties otram? mēs taču nespejam atteikties no otra! vao tad ta nav patiesība? mēs nespējam..urn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:729822008-01-13T20:40:002008-01-13T20:40:002008-01-13T18:43:22Z2008-01-13T18:43:22Zes nezinu, kā lai aptur šo vientulību, jo nav neviena, kas būtu tāds, kurš varētu man palīdzēt. Iespējams, ka arī nav vajadzības tomēr.. man nav laika kam tādam, nav laika domāt par šāda veida lietā, jo darbs mani dzen uz priekšu, taču.. kad kaut minūte brīva, es nespēju nedomāt par to, ka esmu viena, ka ma nav ne viena, kurš zinātu, ka esmu viena, ka jūtos viena, neskatoties uz tiem, kuri man ir, kuri man vienmēr ir, kuri vienmēr man liek justies lieliski, kuri zina, ka mani darīt priecīgu utt.<br />bet par spīti visam, es jūtos viena.<br /><br />un tikai no pamis pašas ir atkarīgs, vai es biju, esmu un būšu laimīga. tikai un vienīgi!urn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:729422008-01-09T23:37:002008-01-09T23:37:002008-01-09T22:37:12Z2008-01-09T22:37:12Zes gaidu, kad Tu pārradīsies mājās.. es gaidu. vēl aizvien es gaidu! man esi vajadzīgs, man esi dārgs, lai arī kā liksies no rīta, kad atkal satiksimies.. lai arī kāda vienaldzīa pret Tevi man būs no rīa, esmu pēc Tevis noilgojusies.<br />Tu reiz teici, ka es vienmēr būšu Tev īpaša.. iespējams, tāda es Tev arī vēl esmu, Tu izturies pret mani labi, Tu tā it kā ar acīm uzpasē mani, Tu tā it kā neļauj man tuvoties Tev, turi distanci.. bet tajā pašā laikā es esmu Tevī vēl aizvien, vēl aizvien es esmu Tev īpaša.<br />nekad neaiziešu no Tevis pavisam.. atceries šo teikumu? :)<br />gribu redzēt Tevi.. Tevi.. Tevi.. ļoti.. ļoti.. ļoti..urn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:724802008-01-08T13:29:002008-01-08T13:29:002008-01-08T11:40:04Z2008-01-08T11:40:04Zkur Tu esi..? pirms miega prātoju par to, kur gan Tu esi, kāpēc es Tevi vakar nesatiku.. prātoju, kur gan Tu esi, kāpēc šodien Tevi nesatiku..? Kur gan Tu esi? neesmu Tevi satikusi jau ~2 nedēļas (mazliet ilgāk) un esmu mazliet noilgojusies. Gribu satikt un zināt, vai man Tevi vajag vēl, gribu zināt vai vēl Tu esi tik pat tīkams, tik pat patīkamms, tik pat vēlams.. <br />pakrūe savādi dun sirds, tā ir ziņkāres trīsa, es zinu! tā ir tā trīsa, kas vēlas noskaidrot, vai man ir lemts beidzot no Tevis brīvai būt. no vienas puses- gribu, lai man pret Tevi nav ne mazākā vājuma, taču no otras puses- negribu vēl ļaut tam visam tā vnk izgaist. Tavam skatienam veltīt savu, Tavu smaidu sajust un veltīt Tev to pašu.. atgriezeniskā saite.. <br />man ir auksti. jāaizver logs, bet vai tas palīzēs sasildīt manu vientulību, kuru apzināju JG svinību laikā?<br />apkārt esot tik daudziem lieliskiem cilvekiem, tik daudz priekam utt., es tomēr jutos neremdināmi vientuļa, jutu to savādo tukšumu, kurš nav remdināts. un tad es īsi pirms 00.00 ievēlējos velēšanos, tā nāca no visdziļākajiem sirds kambariem.. es ievēlējos, lai mani kāds neprātīgi iemīlētu un lai arī es spētu iemīlēt šo cilvēku tik pat neprātīgi. un tiesām ticu, ka šī vēlēšanās piepildīsies, lai arī kurš būtu tas, kurš manī iemīlētos, lai arī kurš būtu tas, kurā es iemīlēšos. es beidzot gribu iemīlēties, mīlēt.. un būt mīlēta! beidzot es gribu, lai pamostoties no rīta man līdzās būtu kāds, kas būs arī nākamajā rītā, kurš nepametīs mani.. kurš sargās mani un liks man justies kā sievietei, kurš nemelos man un liks man iemīlēt viņu. Es gribu, lai iedegas kaislības, mīlestības un nebeidzamā stāsta lāpa. Lai šī uguns neizdeg!<br />es vēlos.. un es vēlos tik spēcīgi! Lai neaptrūkst siltuma, kuru otram sniegt, kuru otram ap kaklu siet..urn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:723452008-01-02T16:01:002008-01-02T16:01:002008-01-02T14:10:46Z2008-01-02T14:10:46Zes reizē īsti nesaprotu, kas padara mūsu savienību tik nepārspējamu, tik interesi par otru nezaudējošu, es neredzu Tavu smaidu, bet es ziu kāds tas ir. Es nedzirdu Tavu balsi, bet es zinu, kāda tā ir. Tu atkal neesi noskuvies un es spēju sajust Tavu asi maigo bārdas pieskārienu manam vaigam, kā Tu tā it kā novelc savu bārdu gar manu kaklu.. Tu noskūpsti mani.. <br />es labāk mazliet noklusēšu to, ko es tikko sapratu..<br />nespēju vairs dzīvot bez Tevis, draudziņ.. .urn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:721282007-12-05T15:16:002007-12-05T15:16:002007-12-05T13:29:37Z2007-12-05T13:29:37Zes sēžu un man nav ne jausmas, kā būs, kas būs un kad īštitas būs. manī ir pilnīga neizpratne par to visu, kas notiek un notiks. Gribu aizsviest telefonu un izolēties nopasaules, vēloties aizbēgt, vēloties tikt vaļā no sajūtām, emocijām, vēlmēm, cerībām un kādreiz sapņotiem sapņiem. es gribu pacelties spārnos un just brīvību. es gribu aizbraukt no šejienes, lai aizmirstu. Lai aizmirstu šo pasauli un iekarotu pārējo pasauli, aizmirstot dzīvi šeit, aizmirstot piedzīvoto šeit. Man šķiet, ka man šeit vairs īšti nav vietas, taču, vai es spēšu, nē, vai es drīkstēšu aizbraukt- neesmu pārliecināta. Un es tik spēcīgi alkstu pēc tā, ko man spētu sniegt pasaule, kura nebūt nav Latvija. man ir apnikušas tās robežas. Esmu pati sev apnikusi un nogurums no sevis mani moka tik patiesi un neizturami. vēlētos piedzimt no jauna, piedzimt kāda cita cilvēka veidolā, sākot visu no jauna, pieļaujot pēc iespējas mazāk kļūdu. jā, es zinu, ka šis ārprāts mani vēl aizvien norūda utt., taču esmu nogurusi no šī rūdījuma, no šīm iekšējām sāpēm un pārdzīvojumiem, vai saproti&gt; man ir gana tā visa un gribu beidzot mieru. harmoniju!<br /><br />kaut kāds mani pamodinātu, es pamostos vai nu gadus atpakaļ, vai gadus uz priekšu. es gribu beidzot atpūsties, gribu, lai mani beidzot kāds saprot!<br /><br />klausoties tās dziesmas, kuras klausījusies noteiktos dzīves periodos, laikos, es neviļus domās, sajūtās atgriežos noteiktajās pagātnes pozīcijās, sajūtās un šķiet, ka laiks ir pagriezts atpakaļ. Tās ir dīvainas un pilnībā neizprotamas sajūtas. Man sāpot sirds. Man tāda ir? jā, nu es apzinos, ka man tāda tomēr ir un es, iespējams, tieši otrādi- nevis nejūtu neko, bet jūtu pārāk daudz, domāju pārāk daudz, ceru un sapņoju pārāk daudz.. un mana ticība ir zudusi. Vēlos, lai viņa atgriežas un dod man atkal to spēku. Spēku nu manī atkal spēs viest vienīgi mīlestība, patiesa mīlestība. Es beidzot gribu īštu mīlestību, gribu mīlet un būt mīlēta, taču man nav neviena, kurš mīlēs mani tā, kā es vēlos, lai mīl, kā es uzskatu, ka cilvēkam jāmīl cilvēks, protams, ar visām darbībām kopskatā!<br /><br />man trūkst elpas, lai izteiktu to visu, kas manī ir sakrājies. es baidos, tik paniski baidos pazaudēt sevi un visu to pārējo!urn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:717892007-12-03T23:56:002007-12-03T23:56:002007-12-03T22:40:12Z2007-12-03T22:40:12Zgreizsirdība mani no iekšpuses nogalina, es jūku prātā no tā, kā vēlos, lai viņš skūpsta mani .. tikai un vienīgi mani! lai viņs pieskaras man, tikai un vienīgi man! es gribu, lai viņs spēlējas tikai un vienīgi ar mani! es gribu, lai viņš man nemelo, lai viņa teiktie vārdi ir pilnīga patiesība, lai tiesām es viņam eksistētu.. lai..es vnk tik ļoti vēlos, lai vinš atkal paņem mani aiz matiem tā.. un skūpsta mani tik kaislīgi, tik nevaldāmi un mirklī uzbudinošī..<br /><br />es skatos tos foto, kuros redzama tā Ieva un viņš.. un tādā veidā es nodaru sev pāri, vēloties nekad viņu vairs nesatikt, taču nespējot vairs atteikties no viņa.. viņš ir mana kārtējā platonija!<br /><br />tad nu.. šonakt pamocamies un metam viņam mieru! norunāts?! ;)urn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:716552007-11-28T00:16:002007-11-28T00:16:002007-11-27T22:17:57Z2007-11-27T22:17:57Zļauj man pazust no sīs nevaldāmās vēlmes Tev pietuvoties. tas atkal ir atsācies un ved mani izmisumā, es nevēlos tā un Tu pats to zini.. un Tu nevēlies tā.. mēs nevēlamis tā! Un ta nenotiks. es pielieku tam punktu šeit, tagad un tulīt!<br /><br />paliec sveiks mana karstākā dziesma!<br />es aizeju uz neatgriešanos, šoreiz pa visam.<br /><br />man Tevis nepietrūks!urn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:713582007-11-26T23:00:002007-11-26T23:00:002007-11-26T21:07:35Z2007-11-26T21:07:35Zapstājies laikā un sniedz man roku! sniedz man kliedzienizturīgu elpu, kas aizšausies līdz Tevīm un pateiks tos vārdus, kurus vējšs rudenī un pavasarī aizpūš aiz kalna.. es gribu mērdēt savas rokas tajā aukstajā upē, kas tek starp mums! Tu zini šīs dziesmas vārdus, mēs mācījāmies kopā tās melodiju.. Tu dungoji to manā ausī pirms miega un dzirdīji mani ar tās radīto baudu. Un nu Tu raugies manī tā, it kā šīs upes nebūtu, it kā tā nekad nav bijusi. un Tu gribi, lai es aizmirstu? Lai es vairs neredzu to? Tu gribi, lai izbrienu to un nonāku otrpus upei? vai Tev šķiet es darīšu to pēc visa tā, kam mēs esam izgājuši cauri? pēc tā, ko esam otram nodarījuši mēs spēsim pilnībā ļauties otra apskāvieniem? Un Tu tici, ka mēs spēsim milēt?!<br /><br />es nezinu, ko Tu gribi, kad raugies manī tā. Es nezinu, ko vēlos, kad atbildu Tev tā pat.<br /><br />slīksti manī es lūzos Tev.<br />ļaujies, mīļā!- es lūdzu sev.<br /><br />spēlē šo melodiju dienā un vakarā, naktī sapņos tinot Tavu pieskārienu degsmi ap sevi, sildot savu miesu, garu, dvēseli.. Tu iesēji manī pukstošu sirdi. Es nespēju par to vien Tevi tā izslēgt no visa, ko daru, no visa, ko redzu, no visa, ko .. Tu vnk esi tur, šeit, aizvakar! Un es esmu ar Tevi tur un tad, tagad un šeit. Es jau saku, ka piemirsu, Tu saki to pašu, taču.. vai ko tādu maz var piemirst?!<br /><br />un es ceru, ka tas viss beidzot nogrims šajā bezgalības postā, taču.. patiesībā stāsts nav pat pusceļā uz beigām.. un Tu turpini dungot.. es turpinu spēlēt melodiju.<br /><br />mums izdosies!urn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:710482007-11-26T22:47:002007-11-26T22:47:002007-11-26T20:56:01Z2007-11-26T20:56:01Z6.dien es sajutu , ka esam piedevuši.<br />pēc tam apziņa par to, ka man viņa ir trūcis visu šo laiku (kā draugs, ne puisis) mani tiešām samulsinājusi.<br />nē, man jau neko nevajag, nē, es jau neko negribu. nē, tas neko nemaina.<br /><br />šodien nebiju kursos. satikos ar Reini, aizgājām uz skyline. izstāstiju, ka jūtos pazudusi, ka tukšums man liek pamazāk jukt prātā. viņš mazliet palīdzēja. kāpēc tikai mazliet? tāpēc, ka problēma jau ir manī un man pašai ar to jātiek galā. Tikai nesaki Reinim, ka viņš ir laimīgs! Tu taču pats to saprastu, ja redzētu un dzirdētu tās sarunas. viņa vientulība man liek celt galvu gaisā un nepadoties, bet Reinim savukārt pašam ir jāatzīstas sev..ar Reini- kā Hitlers un Ļeņins! <br /><br />nu es spēlēju abās frontēs, bet kura būs tā fronte, kuras pusē beigās nostāšos- man nav ne jausmas. es gribu izstāties no Reiņa un Lauriņas spēles. Un viņš atsakās atzīt, ka Lauriņa viņam ko nozīmē, bet Lauriņas acis nespēj melot, kad runa ir par Reini..urn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:708082007-11-26T22:36:002007-11-26T22:36:002007-11-26T20:44:27Z2007-11-26T20:44:27Zes vnk brīžiem nezinu, ko teikt, es brīžiem sastingstu klusumā un vēlos, lai Tu dzirdi manu tukšumu.<br /><br />Tu skaties man acīs, Tu meklē to kontaktu ar manām. un brīžiem tas ir. Tu saki kaut ko it kā apkārtējiem, taču patiesībā Tu to saki man.. Tu pārliecinies ar skatienu vai esmu dzirdējusi Tevis sacīto. Un man brīžiem tik ļoti Tevis trūkst.<br /><br />un nu es nolēmu pildīt sevi ar Tevi.<br /><br />6.dien Tu man piedevi.. 6.dien es Tev piedevu. mēs nu slīgstam mierā un patīkamā gaisā.. es vēlos apskaut Tevi un pateikt, ka man Tevis trūcis šos 3 gadus. Bet kā draugs, kāds biji pirms visa tā, nevis puisis. <br /><br />Tu esi mana atslēga uz atgriešanos!urn:lj:klab.lv:atom1:oldambera:705882007-11-21T15:40:002007-11-21T15:40:002007-11-21T13:54:29Z2007-11-21T13:54:29Zes smaidu par to, ka Tu smaidi, skatoties uz mani.. es smaidu, dzirdot kā Tu pievērs uzmanību man.. es smaidu un mazliet trīc, klausoties kā Tu runā par mani.. es nezinu kāpēc tas notiek, taču Tu atdzīvini pamazām atkal mani. <br /><br />es esmu šeit. es jūtos tā, it kā Tu būtu te pat tuvumā kaut kur.. un es gribu, lai Tu būtu vēl mazliet tuvāk. Lai Tu dzirdētu manus vārdus, kas tiekties pie Tevis- mēs sarunātos. Tu justu to pašu mulsumu. <br /><br />vnk dari to, ko Tava iekšējā balss liek darīt.. es pat dzirdu kā tā kliedz, lai Tu.. ha! :P<br /><br />gaidīšu..