| vienā mirklī var būt tik sasodīti daudz |
Jan. 23rd, 2008|12:50 am |
lūdzu debesīm un zemei spēku, spēku neatgriezties tajā, kas reiz bija starp mums. es lūdzu, lai es spētu aiziet, lai es spētu likties mierā un ļaut dzivot gan sev, gan Tev- kaut gan es lieku Tev mieru un TU liec mieru man.. kaut gan mēs esam jau aizgājuši tik tālu no otra.. vēl šīs atmiņas liekas tik svaigas, tās vēl liekas tik tikko baudītas un nespējamas aizmirsties. Un Tu vairs neskaties uz mani tā, Tu vairs nejautā man tā, Tu vairs neesi tāds kā toreiz..
nezinu kāpēc vēl domāju par Tevi. it kā jau visas domas bija izzudušas, bet nu.. šodien, tagad es tomēr atkal atgriezos pie domām par Tevi un manī ir jūtams tas tukšums. nezinu vai tas ir Tevis dēļ. Bet es negribu, lai starp mums kas vairs būtu, es negribu, lai es mīlētu Tevi vai kā tam līzīgi, taču ir tā, ka.. es gribētu, lai Tu mīli mani. gribētu, lai Tu vēlies mani, lai Tu ievēlies mani kā reiz darīju es. Lai Tu gribi mani, kā reiz gribēji. Lai Tu gribētu mani skūpstīt kā toreiz. lai Tu nespētu man nepateikt, ka mīli, ka esmu Tev svarīga, ka esmu Tev ipaša, ka esmu Tev tik daudz.. un es gribētu, lai Tevī saglabājas šīs savādās sajūtas vēl ilgi. lai atmiņā būtu labas domas, labas atmiņas.
es gribu, lai šis sajūtas mani mirst. es gribu but vienaldzīga un auksta pret Tevi. es gribētu kristāla dzidrumu savā sirdī. es gribētu, lai Tu gribētu. gribētu mani tā, tik kaislīgi un nevaldāmi. lai Tu ilgotos, neskumtu, jo ticētu, ka reiz, ka kādu dienu mēs vēl skupstīsim otra lūpas, ka mūsu pirksti vēl maldīsies otra matos, ka mūsu skatieni vēl satiksies tā kā agrāk, tā kā toreiz, kad teici, ka dievini, kā toreiz, kad teicu, ka dievinu. kā toreiz, kad abi slapstījāmies.. kā smīnējām, jo neviens vēl nezināja. kā toreiz Tu skūpstiji mani, mēs bijām otram aizliegtais auglis. un es gribu, lai Tu saglabātu šo spēkpilno sajūtu sevī, ka tomēr bija labi par spīti visam tam, ko mēs izdarījām nepareizi.
par spīti tam, ka mēs sāpinājām otru tik ļoti. par spīti tam, ka likām otram kļūt vāji spēcīgam. par spīti tam, ka likām otram raudāt, ka likām liet asaras, kuras varējām arī neliet, esot kopā laimīgi. es gribu, lai Tu atkal mani sauc par mazo.. lai Tu atkal teiktu, ka nespēj ne mirkli bez manis.
es brīžiem no sausuma sevī kalstu tik spēcīgi, tik ļoti vēloties just no Tevis kaut mazāko siltumu atkal.
bet zini.. Tavās acis vēl aizvien ir kaut kas, kas saka man, ka esmu Tev vēl īpaša.. un TU nespēj man melot, skatoties acīs. Tu nespēj vairs teikt, ka Tev ir vienalga, ja esmu līdzās, jo nu, kad viss ir nosēdies šīs sulas apakšā.. mēs apjēdzam, ka tomēr ir kas tāds, kas starp mums nespēj pārtrūkt, ka ir kas tāds, kas mūs vēl aizvien saista. un zini.. es ticu, ka kādu dienu mēs atkal spēsim sarunāties mierīgi- bez aizdomām, bez sāpēm, bez nicinājuma, bez nekā.. gluži tāpat kā todien, kad ciemojies pie manis.. un zini.. Tu zini, ka tas tā tomēr paliks un tik vnk nepazudīs.
Tu turpināsi skatīties manus foto vienatnē, pie sevis brīžiem nodomājot, cik mēs būtu varējuši kopā būt laimīgi.. bet nevienam to neatklāsi. es redzu Tavās acīs. es redzu!!! un Tu zini, ka esi man. un es esmu Tev.. no tās dienas.. no tā mirkļa līdz pat šim .. ar katru elpas vilcienu. .ar katru sajutas virpuli, ar katru eksistences mirkli.. ar katru dienu mēs vēl aizvien esam otram, lai arī kā pūlētos to izbeigt, lai arī kā pūlētos to noliegt, aizmirst.. |
|