| |
[Jun. 23rd, 2008|04:05 pm] |
es reizēm sabrūku.
man pietrūkst Tevi8s tik ļoti, it kā.
reizēm sajūtu to, ka vairs nekad mēs nebūsim tie, kas bijām, kādi bijām, man ļoti reizēm pietrūkst.
reizēm tik ļoti vēlos norauties no ķēdes tā k.ā agrāk mēs mēdzām to darī, ļaujoties trakumam, vienaldzībai un mīlestībai pret dzīvi un pasauli.
vīns atraisa manī sen neizjustās emocijas un jūtas. es gribu vēl un vēl ļauties šim trakumam, just kā vīns rit manās asinīs, paātrina sirdsdarbību un stimulē manas sajūtas.
es negribu vairs just šo zaudējuma tukšumu, šo vienaldzibu un vēlmi, kas reizēm mani sagrauj pilnībā, liekot man sabrukt teju vai skumju kamolā, kurš asarās izmircis kramjos raustās un ilgojas pats pēc savas atdzīvošanās. Tas reizēm vnk ir par daudz.
///////
reizēm liekas, ka vnk esmu pazaudējusi sevi, sevī salūzusi, bet neviens to nepamana, nevienu tas neinteresē, neviens.. man nav neviena, man nav nu arī īsti sevis. plēšot sevi uz vairākām pusēm , es pazaudēju sevi, nespēju rast atbildi, sajūtu, kur īsti es piederu, iederos. slēpjot savas izjūtas, sapņus un patiesās vēlmes es zaudēju savu spēku un ticību, spēju tiekties tālāk. lēni es sabrūku un zaudēju spēku, lēni un mokpilni es pazūdu sevī. bet vai es maz v.ēlos, lai kāds mani atrod un izglābj no pašiznīcibas. vainojot sevi ik vienā problēmā un pamanītā kļūdā, es teju vai duru sev ar trulu, sarūsējušu un citiem šķietami nespējīgu un bez iemeslu pilnu nazi, kuru pati arī griežu, rotēju.
man nepietiek ar apziņu, ka kādu dienu viss būs kārtībā. nepietiek ar domu, ka viss jau nemaz nav tik slikti, beidzot dzīvot pagātnē, taču vēl aizvien es atkal un atkal sev par to visu atgādinu, lai neaizmirstu, lai nepārstātu baidities atkal kļūdīties. un nu es spītīgi turos uz kājām, kuras sen jau ir nejūtīgas un spētu kuru katru brīdi saļimt tā, ka diez vai vairs spētu vairs atkal augšā mani celt un savu ceļu turpināt. un tā es došos tālāk, nezinot, kas mani nākotnē sagaida.
es gribu un ceru, ka tomēr man izdosies to kādu dienu sev piedot. jā, vēl aizvien es nepiedodu sev un nepiedošu vēl kādu laiku. ir jānotiek kam tādam, kas pārvērstu visu manu dzīves uztveri un saprašanu, lai es spētu piedot un noglabāt šo mokošo pagātnes pieredzi un dzīves redzējumu. iespējams, viņs panāks to, ka es piemirstu, ka es sāku dzīvot sev un arī viņam.
jo ilgāk mēs esam kop.ā, jo vairāk man sāk likties, ka es tomēr nemīlu viņu, taču es cenšos, es tiešām cenšos atkal rast to, ka tomēr nē, ka es mīlu un viņš ir mana pasaule, mans prieks un dāvana, mans mazais brīnums. es nespētu viņu sāpināt un aiziet nespēju, turēšos līz pēdējam, lai viņš aizietu. diez vai es sabruktu. man liekas.
i can change, i can change, i can change , she screamed throught the peace and quiet dreams in the middle of the night. she tried to say it hurts so much, but no one hears her screams again- like all ways it has been. She tried to say that she don't feel so strong emotions like she thought she feels, but she just couldn't make him feel this pain.
palīdzi man tikt tam pāri, palīzi man nesajukt savās sajūtās un vēlmēs! es lūdzu Tev atkal palīzību!
Tu tici, ka es esmu princesīte, kā viņš apgalvo? es viņam tiešām esmu princesīte? es gribu darī viņu traku sevis d.ēļ, lai viņš mīl mani tā kā vēl nevienu un diez vai spētu mīlē kādu vairs tā kā mīl mani. es gribu, lai esmu viņa pasaule un prieks, viņā smaidā un acu skatienā redzēt laimi manis dēļ.
gribu, lai vējš noglāsta manu vaigu un liek just maigumu, raudzīties viņa acu skatienā, kas vērsts man un vienīģi man, pilns laimes un labsajūtas.. es gribu, lai viņš ir mans un tikai mans.
"un lai ko tas man prasītu, es darīšu Tevi traku un laimīgu!" |
|
|