| |
[Oct. 13th, 2007|12:26 am] |
pamazām man tiek atgriezsts cīņas spars un mērķis, atkal izjūtu to, ko man vajdzēja izjust jau līdz ar atgriešanos.. :)
un ko lai es iesaku ar Tevi, kas nu man pieskaras tik nepārprotami, kas apskauj mani no aizmugures, kad neviena cita uz mirkli nav līdzās, kas raugās manās acīs tā, it kā apkārt neviena cita, nekā cita.. kas satver manu roku un acu skatiea lūdz, lai es neaizeju.. kas nostājas pūlī man tik tuvu.. tuvu.. ka es dzirdu kā Tu ievelc pilnas plaušas manas smaržas.. un pievērtam acīm pārlaid glāstu par manu muguru..
Kāpēc Tu to dari? Tu velies, lai atkal mēs esam kas vairak kā nekas?
es tiešām nezinu, ko lai Tev saku, ko velos no Tevis vai lūdzu, es tiesām nezinu, vai man smaidīt Tev vai novērsties, vai domāt un ticēt..
es nezinu, kas notiek un notiks, taču es atzīstos, ka savas sirds vistālākajā minimālisma kambarītī ir minimālākā vēlme "ever", kas vēlas, lai Tu, acīs skatīdamies, man atkal teiktu, ka mīli..un apzinoties šo, es vēlos labāk mirt, nekā mīlēt Tevi! |
|
|