| |
[Sep. 27th, 2007|08:15 am] |
it kā jau Tu esi tik sasodīti tālu no manis, taču Tu esi šeit, līdzās ar mani. Tu man pieskāries un raudzījies acīs, Tu smaidīji man un izturējies pret mani tik labi...un mani tas biedē, apzinoties, ka Tu jau nedari to ar kkādiem nodomiem, zemtekstiem vai kko tād, bet vnk vēlies, lai mūsu " kariņš" beidzas un mēs atkal spētu uzvesties kā pieauguši cilvēki.
es esmu tik sasodīti nogurusi, ka man nav ne mazāās nojausmas, vai es spēšu maz vairs ko izdarīt.. |
|
|