| sarkanā lapiņa stūrī. |
[Feb. 19th, 2007|02:22 am] |
es uzrakstīju to, ka gribu, lai Jānis mani mīl. es ticu, ka tas notiks, ka tas notiek. viņs atkal teica, ka neesot tāds kā izliekas. un es to zinu. citēju: " neesmu nemaz tik riebiigs kaa izliekos" . sirds vēlas atklāties, bet prats saka, ka nevar. es gribu viņu, bet man nevajag. gribu iet uz priekšu un atstāt viņu pagātnei, bet viņs tomēr spēj to visu saglabāt un neļaut tam pilnībā izbeigties. es lieku punktu un pamanu, ka sen jau izveidojusies daudzpunkte. un to nu vairs par vienu punktu neizlabot. es gribu, lai viņs mani tik kaislīgi mīl, es gribu to ar visu savu miesu un patiesi karsto kaisli, bet es nespēju to vairs turpināt atklāt un likt manīt, ka aizvien to vēlos. tā ir kaut kāda maģija, ap viņu magija ta ir. es eju jau miljono reizi, bet nespēju aiziet. es vienmēr apstajos un viņam nemanīti atskatos. es tikai vēlos, lai spētu pirms miega nesajust to smaidu un smaržu. es vnk vēlos būt beidzot patiesi brīva un nevēlēties viņam uzsmaidīt un nevēlēties viņam novēlēt veiksmi. es vnk velos kaut es spētu vairs neilgoties, kaut es spētu vairs ne ne ne ne ne ne ne neeeee.. vnk nē un viss. kā bez sirds, kā bez jūtām, kā bez nekā paskatīties uz viņu un izdzēst to visu, kas manī vēl mājo, jā, es viņu tik ļoti mīlu, tik ļoti mīlu un es nespēju dzīvot ar šīm jūtām, tā sman ir ka lāsts. man nesāp, nē. man vnk pietrūkst un pietrūkst vēl vairāk, jo jūtu, ka viņam arī pietrūkt. viņa skatiens, kas atkal un atkal uzlūko mani, es nespēju.. es to vnk nespēju vairs.
un viņš toreiz teica: "Tu pavisam no manis neaizmiesi nekad.." un as laikam kaut kā nosēdies tur mūsu dziļajās zemapziņas un mēs šai domai kaut kā nemanot piekērušies, jo šo teikumu mēs skatam katru dienu.
lūdzu ļauj man nejust. ļauj man paiet Tev garām un neko nesajust. ļauj man ievilkt elpu un nesajust trīcošo sirdi savās krūtīs. ļauj, lai viss beidzas.. neuzlūko mani ta vairs, nerunā ar mani ta vairs.. nevelies to vairs un aizmirsti, piedod un aizmirsti, es lūdzu Tev!!! Ļauj mums dzīvot un neatgriezties tajā visā!
un rīt mēs atkal otru skatīsim.. bet es nespēju domāt, es negribu, lai tas beidzas.
nēēē, nepieļauj to, ka mūsu jūtas mirst. un ko Tu darīsi, kad iesi man ar nejūtību garām?! un ko Tu darīsi, kad lūkosies manī ar pilnīgu tukšumu? es gribu ar Tevi kopā smaidīt un skatīties caur to milzīgo lidostas logu. es gribu ar Tevi atkal fantazēt un velēties tās pilotu uniformas. tos koferīšus un smaidus, lepnus smaidus. ak mana pasaule.. Tu esi mana pasaule, manas vienīgas jūtas..Tu esi mans dārgums, mana paradīze un stāsts, kuram nebūs beigas, tām nebūs beigas. es klusībā sapņošu un ticēšu, ticēšu dienai, kad mēs atkal dosimeis uz jūrmalu lieliskā ziemā ta vairs nebūs tā 2006. gada ziema, kura paskrēja nemanot, tā pat kā šis gads. . es ticēšu tam sniegpārslām, kas nolaižas uz mana balkona margas.. es ticēšu, ka tām ir spēks, kas spēs ko iesākt mūsu jūtu labā. es ticēšu tam mirklim, kad Tu mani atkal noskūpstīsi. es ticēšu tam, ka man pietiks spēka.. un Tu esi mans spēks! |
|
|