| rupji |
[Nov. 23rd, 2006|12:17 am] |
bļaģ.. kā man riebjas!!! viens pēc otra mani apceļ.. viens pēc otra mani noniecina līdz ar zemi.. viens pēc otra uzskata, ka esmu pilnīga neveiksminiece, lose.. utt.
Man riebjas Sintija, mani aizvainoja Anete.. mani Kaitina Jānis.. Lapiņš izņirgāja manas jūtas..utt.
esmu viena un tieši tagad tāda vairs nespēju būt.. es vēlos sev kādu blakus, vēlos mīlēt un mīlētai būt. vēlos būt pasargāta tā otra cilvēka rokās/ apskāvienā..
šķiet, viss palēnām iet uz grunti..
vienīgais cilvēks, kura domas mani interesē (un arī pārējais, kas ar viņu saistīts).. tas ir Jānis.
tā meitene ar visu savu mīlestību, kuru pazīst viņš- viņa sen jau ir mirusi. tā mīlestība, kuru reiz šī meitene izjuta pret viņu-sen jau ir beigta, aizmirsta un pa galam.. es neatceros praktiski vairs neko no tā, kas mums bija, ko mēs darījām utt.. tagadējais cilvēks, kuru viņš nemaz pat īsti neredz.. uzskatīdams, ka tā ir tā pati,kura reiz krita kaunā un pati sevi pazemoja utt.. bet nē.. viņš skarbi maldās, jo ..es to visu vairs nekad nedarītu.
es viņā iemīlējos.. un nejau no jauna, bet vnk.. es iemīlējos viņā, kā pilnīgi citā cilvēkā.. kā pilnīgi cits cilvēks. šī ir mīlestība- patiesa, skaidra, dzidra.. bez meliem un krāpšanas. es mīlu vi.ņu un klusēju par to. ar katru dienu es mīlu viņu aizvien stiprāk, katru dienu es vēlos apskaut viņu aizvien biežāk.. bet es pēc tā neilgojos, jo šī sieviete nekad vēl nav baudījusi to, ko Jānis spēj sniegt..
ja man būti iespēja, ja man tāda tiktu dota.. (ne jau viņa apziņas pieļaujošā iespēja, ka viņš man sniedzis to, bet gan nekontrolēta un pilnīgi dabiska), tad viss notiktu pilnīgi savādāk.. es darītu viņu laimīgu.. es mīlēu viņu, gādātu un rūpēos par viņu.. ak dievs! cik ļoti es viņu mīlu..
un ja Tu būtu redzējis to skatienu.. mēs saskatījāmies, es novērsu skatienu un nenovaldīju smaidu, kurš pilnīgi dabīgā, nesamākslotā veidā izlauzās uz manām lūpām.. pacēlu galvu un redzēju,ka arī viņam piemita šis smaids.. tad es sapratu, ka viņam pret mani ir jūtas.. to izteica šis smaids, kurs nebija vnk smaids.. tas skatiens+ smaids bija kā saitītes apzināšana, kura atradās/atrodas starp mums.. mana sirds iepukstējās tik dziļi un smagi.. tā it kā novēļās akmens no tās, taču kāds tam bija iemesls?
kādu dienu mēs pat sākām runāt.. tas likās savādi, jo ar katru nākamo mirkli gribējās liekties tuvāk un ievilkt pilnas plaušas ar viņa debešķīgo smaržu.. viņš izraisīja manī eiforiju. bet tam visam pa vidu tik un tā pastāv siena. gan man, gan viņam. kaut gāds princips, kaut kāds spīts..
nu nezinu.. bet tukšuma sajūta,k uru viņš piepilda brīdī, kad atrodas manā tuvumā/ redzes lokā vai.. ja sarunājas ar mani, tad.. tad.. vienīgais, ko es vēlos teikt ir es mīlu Tevi un kāpēc mēs vspār izšķīrāmies? piedod man par visu, ko esmu Tev nodarījusi un ļauj gan man mīlēt Tevi, gan sev mīlēt mani..
un tā es to nekad nepasaku-un paldies DIEVAM, ka tā.. bet.. rīt laikam mums būs runāšana- viņš solīja, ka tā drīz būs.. un tā kā šodien es piedāvājos, bet viņam bja autoskola, tad piedāvāšos rīt.. iesākumā vnk izjautāšu par to kā viņam iet, ko viņš sadarījis pa visu šo 1/2 gadu utt.
viņa klātbūtnē pārņem uztraukums, nervozitāte.. trīcu un smaidu.. ka vinš ir tuvumā es esmu tik neaprakstāmi laimīga.. varētu skatīties.. raudzīties vinā stundām ilgi.. un tik un tā man gribēsies viņu redzēt vēļ un dzirdēt vēl.. sajust vēl un vēl.. es vnk nespēju bez viņa.. viņš ir pats lieliskākais brīnums, kas manā nožēlojamajā dzīvē atgadījies..
es tik sasodīti stipri viņu mīlu.. :) |
|
|