| pati nesaprotu, ko jūtu |
[Nov. 12th, 2006|12:20 am] |
| [ | mood |
| | happy | ] |
| [ | music |
| | ja- pasaka | ] |
Tu neko nesasniegsi iekams nezināsi, ko gribi.. un ar to, ka gribi būt laimīgs- vēl nepietiek..
ws vakar raudāju! Jā.. sasodīdi traki raudāju.. es beidzot tiku pie kārtīgas sāpju izkliegšanas.. un tas bija lieliski!
es esmu laimīga un tajā pašā laikā nelaimīga.. nē.. es neesmu nelaimīga.. vnk ir kaut kas, kas man pietrūkst, taču es nezinu kas tas ir.. - tas ir šis tukšums, kas tiek saistīts ar zaudējumu.. bet vai tas patiesībā ir saistīts ar zaudējumu- mistika!
skatos kā putni lidinās.. kā tie tver gaisu caur saviem spārniem.. spalvām.. kā tie redz un saprot to, ko es ne.. esmu laimīga vientulībā, taču es neesmu vientuļa..
vakar gulēju.. dziedāju klusumā, šajā pārmērīgi tukšajā un skaļajā klusumā, kas radīja pārmērīgu spiedienu manai galvai.. smadzenēm.. spēju sajust šajā vientulībā Vadi, kas it kā sēdēja man blakus un .. es jutu viņa siltumu, kas nāca no viņa miesas un gara.. no viņa smaida plūda straume laimes, apmierinājuma un drošības.. es jutos pasargāta savā fantāzijā.. vēlmē, bet ne cerībā.. es patiesībā evēlos, lai kas tāds atgadītos dzīvē.. vienīgi manā fantāzijā.. vienīgi manos vientulības brīžos, kuri ir mani labākie brīži..
man māte saka, ka vnk esot tādi cilvēki, kuri jau piedzimstot traki.. un lai es pat nedomājot, ka neesmu viena no tiem.. kaut vai savu neprognozējamo smieklu dēļ (kas šovakar sacēla kājās kaimiņus- ne reizi vien).. vai to maratonu dēļ, kurus kārtīgi turēju pie dzīvības, kad biju mātes puncī.. varbūt tā ir slimība?!.. tad nu tā ir fantastiski feina slimība- iespējams, dauna pazīme, taču es netaisos sakalst kopā ar visiem tiem stīvajiem rīkiem opapa saimniecības ēkā.. jo es vēlos dzīvot dzīvi.. iespējams, vairs ne tikai tāpēc, lai būtu, ko stāstīt mazbērniem, bet gan sevis dēļ..
|
|
|