| es alko atklātībā zinu labāk vai mans prāts vnk ir atslēdzies?! |
[Oct. 23rd, 2006|11:53 pm] |
es ar Daci apciemojām Vadjas pasākumu, kur bija gandrīz tie paši cilvēki, kuri iepriekšējā reizē- tiem pievienojās vēl pāris eksemplāri, kas neko neatšķiras no tiem iepriekšējiem.. tad nu lūk.. bija kāds puisis, ar kuru sākumā vienīgi runājāmies utt.. bija diez gan interesanti (iespējams), bet tad mēs skūpstījāmies.. tas bija neizsakāmi kaislīgi utt.. viss jau it kā būtu labi, ja vien.. es nebūtu viena no šiem kaislīgā skūpsta mirkļiem skaļi sevī atkārtojusi/ kliegusi: "es mīlu Tevi.. Tevi- Jāni Leimani!" un tas mani pamatīgi nobiedēja.. tas mani vnk sastindzināja.. lūdzu šim puisim to visu pārtraukt.. mēs pārtraucām, taču.. šī doma.. šī sajūta, kura lika man domāt, ka tas ir viņš- Jānis.. mani nepameta.. alkohola iespaidā(laikam).. viss tas iepriekš minētais atsāka savu rosību.. tas tiešām bija neizsakāmi kaislīgi un kaut ko nozīmēja.. vienīgi- žēl to puisi, kurš kaut ko ir prārpratis.. tādā ziņā, ka tas viss norisinājās (man) nevis ar viņu, bet gan Jāni.. vēsture atkārtojas..
no rīta pamodos.. prāts atkal valdīja pār manu sirdi, sajūtām, emocijām.. viss bija atgriezies savās vietās.. vairs nejutu nedz Jāņa esamību manās sajūtās, nedz kaut ko, kas spētu izskaudrot naktī pateiktos vārdus..
un te nu tiec skaidrs ar to, kā īsti ir.. es tiešām varu pateikt godīgi- šīs mazās šaubas par to, ka, iespējams, kaut kas manī spētu atdzīvināt kaut kādu vēlmi uzsākt, atsākt attiecības ar Jāni.. tās ir izgaisušas, tās tika nogalētas ar mūsu pēdējo sarunu.. tā pielika šo punktu, kurš netika pielikts šo mēnešu laikā, kopš mūsu šķiršanās.. te sēžot, šeit esot un dzīvojot.. es tiešām spēju pateikt.. mūsu attiecības ir beigušās.. ir sasniegts šis lūzuma punkts, kad mēs aizgājām katrs uz savu pusi, ejot līdztekus otram.. ar muguru līdztekus otram..
es nespēju raudāt, nespēju sajust nedz aizvainojumu, nedz sāpes par šo zaudējumu.. vienīgi maigs smaids, kurš apliecina to, ka mums bija kaut kas īpašs.. tas arī viss..
es dāvāju viņam vienīgi pozitīvās domas par to.. vienīgi pozitīvās, maiguma pilnās un mīlošās nākotnes vēlējuma skaņas, kuras vijole pavada ar savu stīgu vilkni.. aizvērtām acīm uzsmaidot rītam, kad pamodāmies līdzās.. pieskārienam maigam mākonim apkārt tam.. ievilktam elpas vilcienam, kas sajūt to biezo, maigo.. pilno, dziļo siltumu.. uzsmaidīt, vēso asaru pār savu vaigu līstam sajūtam.. maigo smaidu jūtot savās lūpās uzplaukstam, kad vēso, skaidro, nedaudz stindzinošo, taču reālo un patieso gaisu ieelpojot.. ļaujot šīm maigajām smiltīm caur saviem pirkstiem izsijāties.. maigi smaidot.. ļaujot tam izzust.. ļaujot aiziet.. pieņemot, ka tā būs labāk.. pieņemot, ka viss, kas notiek- notiek uz labu.. un tiešām tam arī noticēt!
skumjām nav vietas, tukšuma sajūtas nav.. tikai vārdi, kas nu šķiet tukši (šie izteiktie- tajā naktī.. tam puisim).. tukši, jo tā ir vienīgi pagātne, kas silda, kad liek par sevi manīt prātam.. tā sasilda pat nu jau vēsajā vakarā, dodoties mājās.. dodoties mājās un kārtējo reizi ieraugo viņu ieejam savā kāpņutelpā.. maigi uzsmaidīt.. un sajust, ka viss reiz būs patiesi beidzies.. patiesi piedots.. kad arī viņš spēs uzsmaidīt, apzinoties, ka tas bijis labs piedzīvojums.. viņš būs piedevis.. gluži tāpat kā es piedevu viņam.. sev..
un kad atkal es uzziedama uz sava balkona ieraudzīšu viņu vai nu pabraucam garām ar riteni, vai paejam garām ar saviem draugiem smejamies.. kad es spēšu uzsmaidīt un sajust to, ka esmu zaudējusi vienīgi viņu tagadnē un nākotnē, bet pagātnes VIŅŠ vienmēr paliks man.. viņš vienmēr spēs uzliesmot manā sirdī un sildīt, maiguma pildīt.. un viņš nekad nepamana manus skatienus viņa mugurā.. tas nekad nesajūt un neatskatās.. viņš nekad neatgriežas.. nekad neatgriezīsies.. -viņš nekad neatskatās..
viņš dzīvo savu dzīvi.. es dzīvoju savu dzīvi.. lai arī ši līdztekus esošā ceļa gaitās pienāk brīdis, kad labprāt pasniegtu viņam roku.. prāts neļauj, jo apzinās, ka tas atsāks šīs jūtas, kuras radīs viņš, jo es jūtu to pašu, ko jūt viņš.. jo es daru to, ko gaida no manis viņš.. nespēju to kontrolēt, lai arī kā gribētu..
sastigt tajā brīdī, kurā smarža apņem saprātu.. ķermeni un baudu.. lai šajā brīdī nejustu to.. lai nebūtu sajūtu, kas atgādinātu..
acu skatiens, kas vēsta vienīgi maigu labestību, sapratni un rūpes, vērstos viņā, kad tas meklē ..pārlaižot skatienu apkārtnei.. bet viņš neielūkojas manās acīs.. tās viņš nespēj uzlūkot.. bet kādu dienu.. es ticu, ka kādu dienu viņš spēs.. jo viņā vairs nebūs šis mudžeklis, kura dēļ tas viss arī tika ievilkts garumā..
vai vēl būs tāds mirklis, kad mēs apskausim otru?- bet bez tādas mīlsetības, kura parasti pastāv starp pretējā dzimuma pārstāvjiem.. vai kādreiz pienāks tāda diena, kad mēs atkal čalosim?- bez šīs iepriekš minētās mīlestības.. viņš teica, ka nespēs man vairs uzticēties.. vai pienāks diena, kad viņš to spēs? vai pienāks diena, kad man atkal to visu vajadzēs? vai pienāks diena, kad viņš izaugs un to visu sapratīs?
vai pienāks diena, kad es beidzot aizbraukšu no šejienes un sākšu jaunu dzīvi?
šī tukšuma vairs nav.. šis zaudējums vairs nav zaudējums.. tas licis iegūt pieredzi, mīlestību.. šis zaudējums ir pieķepināts ar labajām atmiņām.. jo vienīgi tās es ļāvu sev atminēties un saglabāt no tā visa..kaut pienāktu diena, kad viņš arī to spētu.. ieskatoties otra acīs.. uzsmaidīt un zināt, ka bija labi..
bet zini.. man pietrūkst viņa.. bet nejau kā puiša.. man pietrūkst viņa smaida, smieklu, acu skatiena, cieņas, uzticības.. man pietrūkst viņa apskāviena un atbalsts.. un vissmagāk ir apzināties, ka man tas vairs nekad nebūs.. un tieši tas ir vissāpīgākais zaudējums.. nožēloju.. nožēloju visu to, ko esmu nodarījusi.. esmu izpostījusi maigo skaistumu, kas spējis pastāvēt.. brīnumainā kārtā tas spējis pastāvēt.. un man pietrūkst šī brīnuma, taču samierinos, saprotu, apzinos.. piedodu.. tiešām piedodu.. lai neturpinātu šīs sāpes izjust.. tām ļauju pamest sevi.. lūdzot viņam darīt to pašu, taču viņš to vēl ilgi turēs sevī- naida formā.. tas ir sasodīti! bet skaisti..
ja vien viņš zinātu kāda ir patiesība.. ja vien viņš zinātu, ka, iespējams, neviena meitene viņu tā nav mīlējusi.. tik stipri mīlējusi, kā es mīlēju viņu.. savukārt- viņš nemīlēja mani.. viņa sirds piederēja/ pieder Sintijai, kura vienīgā spēja/ spēj darīt viņu laimīgu.. brīdī, kad vēlējos sākt darīt viņu laimīgu.. pārtrūka mūsu diedziņš, kuru viņš nevēlējās sasiet.. tas pārtrūcis un saraustīts, caur dubļiem izvazāts nu līdzās guļ.. neviens no saplosītajiem diega šķelumiem nespēj vairs pacelties un sasieties ar otru.. tam vairs nav spēka.. tam jāpaliek guļam kamēr pārrautā diega otri gali skrej, lec.. dzīvo un smej.. velkot nopakaļ dubļaini uzplēstos pakaļgalus, kas tā arī tiek atstāti nopakaļ..
no vienas galejības otrā.. |
|
|