oldambera - October 13th, 2006 [entries|archive|friends|userinfo]
oldambera

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

October 13th, 2006

kaut kā nezinu! [Oct. 13th, 2006|11:12 pm]
it kā viss ir kārtībā.. tajā pašā laikā.. kaut kas nav kārtībā.. liekas, ka kaut kas trūkst pilnai laimei- šī sajūta mani nepamet.. trūkst kaut kas tāds, kas šķiet nogriezts vai neizjusts vēl.. kaut kas, kas neliek man pilnīgi pasmaidīt, kas neliek pilnīgi patiesi labi justies, kaut kas, kas man ir vajadzīgs, taču nezinu kas tas īsti ir.. izjūtu vajadzību pēc vīrieša sabiedrības- kaut vai laba drauga.. sarunas.. kaut kas, kas spētu nodrošināt vīrieša klātbūtni.. iespējams, vajadzīgs atbalsts, sapratne, pasargātības sajūta..
šovakar es atkal sēdēšu uz balkona.. runāšu ar zvaigznēm.. atkal domāju par Ģirtu, kuru neesmu jau kādu labu laiku satikusi.. nezinu.. kaut kāds tukšums, nopietni..
masierīte deva kādu padomu.. saistībā ar Leimani.. viņa teica, ka manāmi mūsu attiecības netika pabeigtas, tās bijušas tikai iesākuma stadijā.. neizšķīrāmies strīda dēļ.. nav bijis īsti pat iemesls šai šķiršanās lietai.. tad nu lūk- pat viņa nesaprot, kāpēc mēs nedz nerunājam vairs, nedz nesasveicināmies vairs.. pilnīgs NEKAS.. viņa ieteica iesākumā ar viņu sākt sveicināties.. tad es iedomājos, ka varētu viņu uzaicināt sev līdzi uz "NORUNU", uz kuru viņu reiz aicināju pagājušogad, kad viņš netika.. iespējams, tas spētu uzlabot mūsu attiecības, ko es arī ļoti vēlētos.. taču.. kad masierīte teica, ka mūsu attiecības nebija beigušās (kas arī padarīja šo šķiršanos man tik sasodīti dīvainā kārtā grūtu un neiespējamu- neļaujot aizmirst, neļaujot vēlmei pēc viņa (mistiskai vēlmei) tā īsti izzust).. man tā it kā atvērās acis, es sapratu, ka esmu/ būtu gatava vēlreiz ar viņu kopā būt.. ja vien man tiktu dota vēlviena iespēja.. bet vai man tāda tiks dota?! šaubos.. kaut vai tikai tāpēc, ka būšana kopā ar Sintiju pierādīja to, ka viņiem bija mīlestība (atšķirībā no mūsu attiecībām (cik noprotu.. kaut gan es tā neuzskatu, jo viņa acis reiz stāstīja citu stāstu)).
nezinu ko iesākt, ko neiesākt.. labāk visu atstāt tā kā tas šobrīd ir, ļaujoties pašplūsmai.. jo vienmēr, ja es kaut ko vēlos- gaidu/ meklēju utt. .. tas nekad entiek sagaidīts, atrasts.. līdz ar to.. ļaušos liktenim, ar domu- ja būs lemts, tad būs.. ja ne, tad ne.. :)
vēlos tikai, lai mans spēks un apņēmība mācību ziņā neizgaistu..
tuvojas angīna..
es dodos uz balkona! atā! :)
linkpost comment

sasodīts! [Oct. 13th, 2006|11:55 pm]
es sēdēju uz balkona.. skatījos zvaigznēs, klausījos mūziku.. dziesmas vārdi par to, cik tālu ir otrs cilvēks. par to, kādi ir pieskārieni, kādi ir skūpsti, kādi ir apskāvieni.. kādi tie ir?! utt.. un te pēkšņi viņš- Jānis Leimanis ar saviem draugiem dodas uz mājām.. tieši manam acu skatienam viņš paiet garām.. ko es?! kā muļķe pieceļos no krēsla, uz kura sēdēju.. it kā neskatīdamās vairs uz viņu, ar trakumā trīcošu sirdi, kura cenšas man ko teikt.. ak es muļķe! kāpēc man vajadzēja celties, viņš noteikti mani pamanīja.. noteikti.. un noteikti nu mana nožēlojamība viņa acī auga..
es paņēmu orākula grāmatu, zilo blociņu.. klausīdamās mūziku.. lasīju jau tik daudzas reizes pārlasītos vārdus par to, cik ļoti stipri tas mani mīlot utt.. tik sāpīgi ir lasīt atkal un atkal šos vārdus tajā pašā brīdī apzinoties kāda ir tagadējā situācija.. cik ļoti nožēlojama esmu viņa acīs utt.. es vaicāju vai tie ir bijuši patiesi vārdi.. vaicāju, vai viņš kādreiz mani mīles tik pat stipri.. es vaicāju- atbilde it kā bija banāli pozitīva.. gluži tāda it kā tā spētu mani iepriecināt līdz sirds dziļumiem, taču tā nebija.. es tik sasodīti vēlos, lai viņš šo mīlestību nekad nebūtu pazaudējis pret mani.. bet .. bet tā jau sen ir mirusi.. viņā tā vairs neeksistē.. nespēju no viņa atteikties, nespēju no viņa aiziet, novērt skatienu, sirdi, jūtas.. manas vēlmes vēl aizvien tiecas līdz viņam.. iespējams, būtu daudz labāk, ja tas viss beidzot būtu beidzies.. lai man būtu kāds cits, kas spētu to visu likt aizmirst.. bet tā nav.. nav neviena, kas liktu aizmirst tās jūtas, kas manī saglabājušās.. šķiet, ka tās ir ieperinajušās manī un taisās vēl tur ilgi nīkt.. kā parazīts, kas lēnām mani nogalina un padara aizvien nožēlojamāku un nožēlojamāku.. ārprātīgi pretīgi ir zināt, ka cilvēks, kuram Tu esi reiz bijis tik nozīmīgs, tik īpašs.. cilvēks, kurš Tev nozīmējis tik daudz, kuru Tu, pats neapzinādamies notiekošo, esi mīlējis kā vēl nevienu.. kurš lika noticēt neticamajam, kurš lika smaidīt un laimīgam būt.. ka viņš Tevi vairs pūlī neuzmeklē savam acu skatienam, savai sirdij neatvēl vietu.. vienīgi nievājošam acu skatiem, kas pārlaižas pār Tevi, pār Tavu pretdabiski stipro mīlestību, skatienu, kas vēsta aukstumu, vienaldzību, nejūtību.. kas liek saprast, ka Tu viņam neko nenozīmē, ka viņam Tu esi pēdējā niecība.. nekas īpašs.. nekas tāds, kas kādreiz vispār kaut ko spējis nozīmēt. un kur nu par nākotnes iespējamajām jūtām, lai domas pat pieļaujamas būtu..
kādēļ es esmu dzimusi, ja man ir jāizjūt šīs nebeidzamās sāpes, kas pinas ar ilgām, kuras es pat nespēju apzināties, jo neaceros vairs kā tas ir, kad viņš apskauj, kad viņš noskūpsta vai glāsta.. es atminos vien viņa maigo balsi, kas čukstēja vārdus, kuriem nu nespēju saskatīt reālu kādreizējo esamību.. tas viss, kas bija ir izgaisis.. ap viņu tas vairs mākonī netiek tīts.. vienīgi manā pazemīgajā stulbumā..
ko gan lai es iesāku?!
kā gan cilvēks drīkst apgalvot: "lai arī kas notiktu, Tu man paliksi tik pat īpaša.." vai kādam ir dotas šīs tiesības?! ak dievs! cik ļoti tas sāp! šķiet vienīgi laiks spēs to visu iznīdēt, taču gaidāmas vēl ilgas un sāpīgas emocijas, jūtu pārdzīvojumi.. jo mīlestība nav no tām jūtām, kuras tik vienkārši mirst.. aizejot tā izrauj daļu Tevis, daļu Tevis.. tā nogalina Tevī pašu dārgāko sajūtu, ticību..
kaut uz sekundi es spētu nolaupīt viņa skatienu, lai saprastu.. lai zinātu.. lai tiktu apstiprināts tas viss, ka viņā tiešām visas šīs atmiņas (ja tādas vēl pastāv), tās jūtas.. šī mīlestība ir mirusi.. ja vien viņš man veltītu šo skatienu.. man ar to pietiktu, lai es mierinātu savumirstošo sirdi..
kad tas viss sākās.. tie bija meli- es nebiju to ieplānojusi kā vienkāršu izklaidi.. vnk nebiju skaidrībā par to vai mums kas izdosies nopietnāks.. ja vien viņš zinātu cik grūti man bija atteikties no jūtām pret to personu, kuru es mīlēju veselu gadu un kurš savukārt mīlēja mani.. ar kuru man bija vnk lieliskas attiecības.. un ja vien viņš zinātu, ka nejau attālums bija tas, kas lika man pamest šo personu, bet gan tas, ka mani tas bija jau nogurdinājis, ka tam bija jāpieliek punkts tieši tajā brīdī, kad bija vislabāk, lai arī paliktu šīs labās atmiņas.. ar šo lielisko cilvēku es nesmu kontaktējusies jau labu laiku.. vienīgi vasarā es satiku viņu.. mēs skūpstījāmies utt, taču nu tas bija vienīgi vienas nakts sakars.. pēc tā mēs pāris reizes sazvanījāmies, viņš lika saprast, ka esmu viņam īpaša un vienmēr palikšu tāda, lika saprast, ka lai arī mēs izšķīrāmies utt viņš mani mīl.. mēs atkal kļuvām par lieliskiem draugiem.. nu attālums tiešām bija iemesls.. tas bija iemesls tam, ka mēs vairs nesatiekamies, nesazvanamies, pat nesarakstāmies.. tas viss vnk izgaisa, tajā pašā laikā atstājot īpašās sajūtas.. es nekrāpu Jāni Leimani, man nebija pat tāda vēlme.. jo vissvarīgākais man bija viņš.. es izklaidējos un domas klīda vienīgi pie viņa.. visi pretējā dzimuma pārstāvji tika nu uzlūkoti vienīgi kā draugi- nekas vairāk.. es pat nesaprotu kā tas tika pieļauts, ka kaut kas tās, kas pastāvēja starp mums tika pārrauts. labi, viņš mīlēja/ mīl un mīlēs Sintiju un tas arī bija iemesls visam, mkas savukārt arī apliecina iespējamību saistībā ar to, ka viņa teiktie vārdi, mīlestības apliecinājumi utt bija zemapziņā veltīti viņai.. taču es nevēlos to atzīt.. vēl īsti nespēju to izdarīt un pieņemt.. es uzvedos kā pēdējā idiote vienīgi tāpēc, ka es biju tiešām pārbijusies.. jo es ātri iemīlos, jā! bet tā kārtīgi.. tā īsti.. no visas sirds es nebiju mīlējusi vēl nevienu.. par nevienu es vēl nebiju tik ļoti stipras rūpes izjutusi, tik ļoti uztraukusies.. tik stipri vēlējusies darīt laimīgu- tāpēc arī šī vēlme savest kopā Sintiju ar viņu.. es vēlēos kā labāk.. bet nezināju, ka tas nozīmeš tik stipras sāpes.. tik stipras ciešanas, ilgas un tukšuma sajūtu.. un vēl aizvien es uztraucos par viņu, viņš tik sasodīti rūp.. taču baidos uztraukties par viņu atklāti, jo tas nav atļauts, jo viņš to nevēlas..
man nevajag, lai mēs būtu kopā.. man nevajag neko.. es spētu samierināties ar to, ka man viņš nekad vairs nebūs tik tuvs, ka viņš nekad mani nemilēs tā utt.. man vajag tikai to.. lai viņam būtu labi, lai viņš justos labi.. lai viņa acīs būtu tāda kā dzirkstelīte.. tāds kā lasajūtas dzinulis.. lai viņš zinātu, ka viņš man tik ļoti daudz nozīmē.. es vēletos, lai mēs būtu draugi.. lai viņš man varētu uzticēt (spētu) lietas, kuras citiem neuzticētu utt... eman vajag vienīgi to, lai es kaut nedaudz viņam būtu īpaša, lai kaut nedaudz, vismaz kaut ko nozīmētu..bet laikam jau tas tā arī nekad nenotiks.. laikam arī mana mīlestība tiks nogalēta.. tik atstāts aizvainojums viņā.. nožēlojamības skatiens pret mani.. un man ar to ir jāsamierinās..
ir pienācis laiks, kad jāliek tam visam miers, lai arī cik grūti tas nebūtu, jo visas šīs stulbības ko es runāju un daru.. padara to visu vēl bezjēdzīgāku, jo tik un tā.. lai arī ko es teiktu, viņa domas man laikam vairs nemainīt.. tā nu tas viss laikam arī beigsies.. tā īsti nesācies un .. njaa.. kaut viss būtu bijis pavisam savādāk..
kaut nolādēta tā diena, kad es piedzimu!
*mēģināju iedzert tās miega zāles.. nesanāca.. (pēc mirkļa es izvēmu tās).. sasodīts! visiem tad būtu bijis daudz labāk..
linkpost comment

navigation
[ viewing | October 13th, 2006 ]
[ go | Previous Day|Next Day ]