| vienaldzīgi |
[Sep. 30th, 2006|04:33 pm] |
uzgāju uz balkona, gar maniem apartamentiem ar riteni garām pabrauca viņš. noraudzījos viņa mugurā, kā viņš dodas mājās. manās ausīs, atmiņās, sirdī viņa balsī skanēja vārdi, kurus viņš man reiz teicis (mīlu).. šī aina, acu skaties.. nākamā epizode.. es sajutu viņa smaržu.. atcerējos pirmo skūpstu, pirmo pieskārienu, pirmo īsto, dziļi pilno acu skatienu.. pirmo apskāvieu, kas izdvesa jūtas.. es sēdēju šajā stindzinoši aukstajā naktī viena.. taču es neizjutu to visu pilnībā, jo man nu bija vienalga, likās, ka tās nav manas atmiņas, ka tas nav noticis ar mani, jo man tas vairs neko nenozīmēja.. kaut gan es vēlējos sākt raudāt. es sāku raudāt, taču, neizlējusi ne asaru, zināju, ka jebkurā brīdī varēju piecelties un doties prom, tā.. it kā nekas nebūtu noticis.. vnk vēlējos atgriezties agrākajos brīžos, kad stundām ilgi sēdēju uz balkona.. kad spēju izaudāt sāpes, emocijas, mīlestību un visas tās pārējās jūtas.. bet nu.. nu man tas viss nebija sajūtams.. un tad es atcerējos, ka reiz lūdzu zvaigznei izraut manas jūtas, izraut manu sirdi..
šonakt es nespēju saskatīt nevienu zvaigzni. nevienu zvaigzni, kurai uzticēt savu sapni, cerību un ticību, taču.. iespējams, viņa man nerādīja sevi tāpēc, ka zināja, ka man tādu vairs nav..
par spīti visam, caur mākoņiem un miglu, kas pārklāja un stindzināja manu balkonu.. es lūdzu viņai, lai nekad vairs neiemīlētos..
un tad es redzēju sapni, tas likās tik reāls, likās, ka tā īr patiesība.. un šajā sapnī es sajutu to, ka manā dziļumā tiešām vēl ir šīs visas emocijas, viņas dienā tiek rūpīgi noslēptas manā zemapziņā, lai kādu dienu, lai kādu brīdi par sevi atgādinātu.. sapnī es neizjutu šo vienaldzību, es neizjutu šo nejūtību.. es sajutu viņa smaržu, sajutu viņa mīksto, silto, maigo ādu.. es sajutu viņa balsi.. es redzēju viņa acis.. šis skatiens, kas ieurbās manī.. sapnī es jutos laimīga, mēs abi jutāmies laimīgi.. bet vai mēs tādi bijām?! es sajutu viņa apskāvienu, tik maigu.. tik ļoti ilgu pilnu.. šo īpašo sajūtu, šo.. šo.. visu, kas man reiz bija tik svarīgs attiecībā uz viņu.. mēs runājām.. tiešām likās, ka tas viss notiek dzīvē.. neatceros kā īsti šis sapnis beidzās.. liekas, ka raugoties otra acīs viņš (sapnis) izgaisa.. vnk izgaisa.. gluži tāpat kā manas jūtas, kā mūsu jūtas, kā mūsu attiecības.. lēni un maigi izgaisa.. raugoties otra acīs, kuras izvesa ilgas.. izdvesa jūtas, kuras mēs slēpjam sevī un solamies vairs nekad neizjust..
kad pamodos, atcerējos, ka pirms ienākšanas istabā (no balkona), atceroties visu to, ko piedzīvojām kopā, visus tos smieklus, to mīlestību, maigumu, zemenes, vārdus, sapņus, plānus..es klusi pie sevis čukstēju: "piedod.." jo caur šiem visiem brīzīem, ainām, atcerējos arī to visu, ko es viņam nodarīju.. es pati esmu vainīga pie šīm sāpēm.. es pati tās radīju.. un tad viņš man klusītēm atdarīja.. klusītēm un daudz pamatīgāk atdarīja.. ik reizi, kad redzēju to visu, kad sajutu.. viņš mani mocīja.. vairs nemoca, jo nu esmu vienaldzīga un nejūtīga.. imuna pret to.. taču viņš klusītēm turpina, uzskatīdams, ka man vēl joprojām sāp.. uzskatīdams, ka nogalina vēl esošās jūtas.. taču šajos acu skatienos, kurus viņš nav nokontrolējis.. es redzu, es jūtu to.. jūtu, ka viņš to visu darījis, dara tikai aiz sāpēm, kuras nekad nav izteicis vārdos.. vai atzinis.. bet es viņam piedodu, nepiedošu sev.. |
|
|