| sajūtas, kuras tikko atcerējos (pirms pāris dienām sajustas) |
[Sep. 16th, 2006|11:48 pm] |
st.c.- viņš mani neienīst. to dzirdēju gan no drošiem avotiem, gan redzu viņa acīs..
atradu zilo blociņu, kurā rakstījām mīlestības vārdus.. kurā rakstījām, cik stipri mīlam otru utt. pārņēma savādas sajūtas. it kā vienaldzīgi, taču, lasot šos vārdus.. redzot tik daudzas reizes ar viņa roku.. viņa rokrakstā.. man rakstītos vārdus, ka mīl mani.. es sajutu tādu vilšanos sevī. es neilgojos vai kā savādāk. vnk.. pievēru acis.. viss bija mainījies, viss ir mainījies, tas vairs nekad nebūs tā. nekad vairs nebūs šo melu.. tie vārdi tika šķiesti.. viņš sāpināja mani, atstājot šos vārdus.. tie neizgaisa starp smaržām, tie neizklīda stapr naidīgiem skatieniem, stapr tukšumu un uzspēlēto vienaldzību.. tie palika tur.. šajā blociņā, pie manis.. un nu tie skan manās ausīs atkal un atkal.. un vienmēr šie pirmie vārdi.. vienmēr.. un apskāviens, kas sekoja pēc tam. atkārtoju, ka tā bijusi vienīgi liekulība, vienīgi meli.. vienīgi tukšums, izmantošana, ka viņš, sakot man, ka mīl.. patiesībā teica to viņai, nevis man.. iespējams, viņš pats to īsti neapzinājās, taču.. es pieņemu to un saprotu..
man tiešām ir vienalga. caur vienaldzību nu izstīdz vienīgi virspusīgas atliekas no tā visa. bija kāds brīdis, kad likās, ka miršu no sāpēm, kuras manī radušās šī sasodītā zaudējuma dēļ. viņš vēl aizvien manī atstāj neizdzēšamas pēdas.. ik reizi, kad sajūtu viņa smaržu, es sajūtos tik labi, liekas, ka viss ir kārtībā.. liekas, ka esmu drošībā.. smarža izgaist.. mana mīlestība, kas nu ir pārvērtusies savādāka veida mīlestībā, piemirstas.. vairs neatceros kā tas ir, kad viņš pieskaras, kad viņš noskūpsta vai apskauj.. vienīgi šie skatieni, kas nekad nepamet mani.. un viņu manējie.. mugurā otram lūkojoties, nodurtā skatienā vēl aizvien kaut ko meklējot un gaidot, baidoties atzīt, ka tajā visā kaut kas tomēr bija, ka tas nebija tukšums, ka tas īsti nebija tukšums.. ka kaut kas tomēr.. kāda neliela, neliela eksistence bija.. mēs izsakām ilgas, kuras nemaz nav ilgas. to nevar izskaidrot, kas tas ir. mēs taustamies pa tukšumu. uzceļam mūri, kurā ir caurums, pa kuru raugāmies, nepamanāmi raugāmies, uzmanīdamies, lai otrs nepamana.. mums vēl rūp.. vēl rūp. iespējams, tas nebeigsies tik drīz. jo tas viss netika izteikts, netika izrādīts, netika ļauts.
mēs sakā un mums tiešām liekas, ka tas tā arī ir- ka pret otru sajūsmas nav, ka otru nemīlam, ka otrs mums neko nenozīmē.. bet kā ir patiesībā?!
vissvarīgākā ir tikai viņa esamība blakus, man pat neko citu nevajadzētu.. viņa esamību blakus, redzēt viņu, redzēt, ka ar viņu tiešām viss ir kārtībā.. un man sasodīti rūp.. un goda vārds.. tam visam pa vidu ir vienaldzība.
man ir depresija jau 5. gadu! tā spriedelē ārsti. galvas sāpes no kakla skriemeļiem.
vienaldzība aug.
bezjēdzības, bezcerības sajūta aug. |
|
|