| nolikums |
[Sep. 10th, 2006|09:27 pm] |
tie apgalvoja, ka esmu traka. es neesmu tāda. pēc tā visa, ko redzēju- es neesmu viena no viņiem. vairs nevēlos tur atgriezties.
cik savādi sajust tukšumu, tukšumu, izrunājot vārdus, kas saistīti ar platoniju, kuru reiz uzskatīju par reālu- nemīlu, nekad neesmu mīlējusi un nemīlēšu arī.. mīlestība mani padara vāju.. es nebūšu tāda! man to nevajag. es kļūsu vēl aukstāka, vēl dziļāka, vēl gudrāka, vēl.. vēl un vēl.. mani nespēs satricināt, es būšu tāda, kāda vienmēr esmu gribējusi būt un mani nespēs atturēt neviens.. es būšu kaut kas vairāk, kaut kas vairāk nekā kāds jebkad spējis mani iedomāties.. un tikai tāpēc, tikai viņa dēļ- es gribu, lai ar mani lepojas..
es atlīdzināšu tiem ,kas mani reiz mēģinājuši darīt laimīgu, kas rūpējušies par manu labklājību un manu mīlestību, lai šī gaismiņa no manas sirds neizzustu- es parūpēšos par viņiem un ar uzviju atlīdzināšu.. bet tikai vieņiem..
pirms manas sirds pārakmeņošanās.. es vēl drīkstu atļauties nedaudz ilgu.. un tādēļ.. es ilgojos pēc savas fantāzijas.. pēc savas platonijas, kas vienmēr pildījusi mani. es aizgriežos un nekad neatgriezīšos.. kaut vai aiz lepnuma.. |
|
|
| ak sasodīts! man ir vienalga, bet gribu zināt iemeslu viņa naidam.. |
[Sep. 10th, 2006|09:31 pm] |
viņš mani ienīstot (ar to laikam pietiktu šim ierakstam- tas izsaka visu)..
viņš mani ienīstot, es ienīstot viņu, bet es nekad neesmu viņu ienīdusi..
manī ir savādas un neizklaigātas sajūtas, tās it kā iesprostotas manī un nespēj izlauzties uz āru.. man ir vienalga, taču kaut kas iekšienē kņud.. kaut kas līdz galam nepateikts, kaut kas līdz galam neizjusts, kaut kas nepabeigts un neatrisināts.. tā vienkārši sarauts un .. un laikam man sāp. it kā vienalga un tiešām tā ir, taču.. tā vienmēr būs.. es tikai gribu zināt kāds iemesls ir mani nicināt, bēgt no manis un raudzīties uz mani ar šādām acīm. es zinu, ka arī viņā ir šī nepabeigtā dziesma, nepabeigtais stāsts un neizdzertais kaus.. viss notika tik ātri, bet ne līdz galam.. bet ne pilnīgi.. es neilgojos- jo nav pēc kā. tikai gribu zināt un likšu mieru tam visam.. gluži kā pirms miršanas šīs pēdējais lūgums. tas ir vienīgi manam mieram, lai pabeigtu stāstu. lai tiktu atšetelēts šis mudžeklis. tikai iemesls.. tikai un vienīgi iemesls..
man teica, ka vajagot ar viņu parunāt, bet viņš taču ar mani nerunā.. patiesībā, man ir bail..
es nespēju..
fuuu.. izpūšu gaisu un apņemos stipra nu atkal būt!
es parunāšu ar viņu un noskaidrosu ši naida iemeslu.. es zinu, ka tas būs sasodīti grūti, smagi un sāpīgi.. bet man jāspēj šo stāstu reiz beigt..
viņš mani ienīstot, viņš mani ienīstot.. atkal un atkal šie vārdi atskan man.. lai ienīst! bet atzīstas iemeslu pieminot! lai pasaka man, acīs skatīdamies.. es gribu zināt! es tikai gribu zināt!
sasodītais dranķis, sasodītā mīlestība, sasodītā Slovākija, sasodītās smaržas, sasodītās acis, sasodītie vārdi un sasodīts it viss.. un arī zemenes.. vairs neēdīšu tās.. drīz būs jau pusgads pagājis, bet vēl aizvien es nezinu iemeslu.. es nezinu neko.. viss it kā notiek, taču bez manas līdzdalības..
kaut viņš saprastu.. kaut viņš to beidzot saprastu, ka man viņu nevajag.. man vajag tikai paskaidrojumu.. TO SASODĪTO PASKAIDROJUMU! ticiet taču man! ticiet man!
es mirstu.. man tik sasodīti sāp galva.. kaut spētu vnk nošauties un atvieglot ikviena dzīvi!
paldies, ka ienīstat..
Marija |
|
|
| atā, mammīt! |
[Sep. 10th, 2006|10:00 pm] |
sasodīts! es nepateicu, ka mīlu viņu!
Mamma, klausies:"Māāām, es mīlu Tevi!"
ceļā čalojām, atcerējāmies, uztraukumā smējāmies, mēs centāmies to neizrādīt un izlikties savaldīgi.. mūsu stīgas tika uzvilktas līdz pēdējam.. tikai viens no mums neizturēja un ļāvās šīm asarām. viņa noskūpstīja mani uz vaiga. viņa nskūpstīja brāli uz vaiga. viņa noskūpstīja Inesi uz vaiga. viņa noskūpstīja māsu uz vaiga. ja vaicātu pirms pāris dienām, kādas sajūtas raisās ap šo lietu- tās būtu īsti neitrālas un neizprotamas, taču šodien, šodien tika atklātas kārtis, iespējams, nepilnīgi. šajā viena sekundē.. šajā vienā skatienā, kuru viņa, iespējams, nepamanīja, es izteicu visu.. izteicu ilgas, kuras es neatzinu līdz šim, es izteicu piedošanas vārdus par visu savu ļaunumu un nelietību.. un pateicos par viņas stipro mīlestību. es lūdzu piedošanu.. bet viņa zina, ka kādu dienu.. kādu dienu es izrādīšu to cik pateicīga esmu viņai.. cik stipri mīlu viņu.. jo viņa ir vienīgais, kas man šai pasaulē visvisvisvisvisvisdārgākais ir..
iespējams, nespēšu to izteikt vārdos, skatienos vai apskāvienos.. taču atlīdzināšu kā savādāk.. es pierādīšu, ka viņa var ar mani lepoties, es sasniegšu to.. sasniegšu tās virsotnes.. un pat vairāk.. lai tikai viņa ar mani lepojas..
lai kur arī viņa būtu.. viņa ir man blakus. es augu.. šodien viņa deva man iespēju.. viņa dod man iespēju.. es pierādīšu, ka mani vārdi ir patiesi.. ka es spēju..
*neaizmirsti par nabas saiti, mammīt! (par to ir šī iespēja)
tad nu tā, lai Tev veicas..
gribu pati braukt ar metro uz Pankovu! god demet..
mīlu |
|
|