| tik sasodīti sāp. |
[Sep. 4th, 2006|04:55 pm] |
es aizmirsu, kā ir mīlēt. es aizmirsu, kā ir just. es tā it kā izslēdzu savas jūtas. mani pārņēma vienaldzība un savaldība, biju gatava sasniegt mērķi, biju neizmērāmi stipra. bija vajadzīgs tikai mirklis, lai visas manas atmiņas, emocijas, jūtas, sajūtas, lai mana mīlestība un līdz ar to radītās sāpes, kuras es noriju, atteicos just.. lai tās visas atgrieztos.. šīs visas jūtas vienā mirklī mani padarija tik vāju, ka nu man pietrūkst spēka. man jāatvelk elpa pirms atkal redzu viņu. likās, ka man ir vienalga, taču mana sasodītā sirds, kura salecās, viņu ieraugot, šķiet tā viss vairs nedomā.
sēdēju. man tika dota iespēja raudzīties viņā, redzēt viņu sev tik blakus, vairs ne pieskarties un sajust, bet kaut tikai redzēt. es nespēju. man nepietika drosmes. ik mirkli, kad pacēlu galvu, skatienu vērsu pret viņu, manā sirdī tā it kā milzīgs duncis iedurtos.. tās bija tās ilgas, kuras visu laiku noklusēju.
viņš vēl aizvien smaržo tāpat kā agrāk. arī es nemanot biju iesmaržojusies ar tām pašām smaržām, ar kurām agrāk- viņam tās patika. viņš pagāja man garām, jutu kā dauzās viņa sirds, manas jūtas tika atdzīvinātas ar smaržu..
kārtējo reizi pierādās tas, ka cilvēkam visvairāk vajadzīgs tas, ko nevar dabūt..
es esmu vainojama pie tā, ka mūsu attiecības ir tik sliktas, zinu, bet es to vēl aizvien uzskatu par pareizu izvēli- mani mērķi, nevis mīlestība.. |
|
|