| kad apstājas sirds.. |
[Aug. 28th, 2006|04:08 pm] |
es nesaprotu, kas notika. es nesaprotu, kam vajadzēja notikt. es nesaprotu, vai rīkojos pareizi, tam neļaujot notikt. es runāju ar viņa sirdi divās valodās. es centos. es solījos, ka būšu akmens. es izturēju? viņš aizbrauks.. vēl stunda (nepilna) un viņš vairs nebūs šeit. iespējams tikai 1 gadu.. iespējams, 2.. 3.. 4 vai pat 5 gadus man nebūs lemts viņu vairs skatīt.. manas plaukstas vēl aizvien pārklātas viņa sejas vaigstu, viņa smaida, viņa matu.. viņa muguras iedobes un vēdera..
mēs nebijām tikušies 2 gadus.
pēc 2 nedēļu kopā būšanas.. tikai šonakt.. vienīgi šonakt es patiesi sajutu to, kā viņš.. viņš šajos apskāvienos izteica ilgas, ilgas, kuras viņš sajuta.. viņš iedomājās, kā būs tad, kad viņš aizbrauks.. un sajuta šīs ilgas.. viņš apskāva mani tik daudzas reizes- tik cieši. es jutu kā viņš izbauda.. izbauda pēdējos mirkļus. no rīta es pamodos no tā, ka viņš mani apķer no muguras puses.. viņa smarža pārklāja mani. mums bija tik labi. bet mēs taču solījāmies būt akmeņi!
es jutos kā pēdējā dranķe. mēs atvadījāmies. es paspiedu roku. es pat nespēju viņam ielūkoties acīs. es nedz atskatījos, nedz uzsmaidīju. es redzēju vienīgi šo roku, kura vēlējās mani apskaut. tik sasodīti dranķīga ir šī sajūta.. mēs taču vēl tik ilgi netiksimies!
viņš teica, ka viņam ir patīkami.. ka viņam ir labi.. viņš to teica šonakt. liekas viņš aizmirsa šajā naktī visu to, kas piedzīvots šo 2 nedēļu laikā- slikto, nepatīkamo utt.
es viņu mīlu?
es drīkstu to vispār iedomāties? iedomāties, ka kaut kas tāds maz ir iespējams..?!
nē. NĒ! tas nav iespējams. fuj! no kurienes man tādas domas vispār ir ienākušas prātā?
god demet..
sasodīts! šeit es apstāšos.
ar mani viss būs kārtībā! ar mani JAU viss ir kārtībā! |
|
|