| |
[Jul. 18th, 2006|11:30 pm] |
esmu iedzērusi. mana vājā puse nu ņem virsroku.. nespēju.. atkal ciešu-bez pamata. kapēc manā prātā radītās platoniskās jūtas vēl ir tik svaigas?! ilgojos pēc tā kretīna, ilgosos.. vēlos, lai mani skūpsta tieši viņš, lai saka, ka mīl, lai saka, ka esmu vajadzīga.. lai to saka tieši viņš, lai viņš atkal noskūpsta manu vēderu.. lai viņš atkal dara ko tādu, kas mani padarītu traku.. es aizvien vēl mīlu savu platonijas augli.. viņš ir mans nepiepildītais sapnis. ja vien b'tu zinājusi, ka uz Berlīni nebraukšu.. viss būtu bijis savādāk, iespējams meš vēl būtu kopā.. iespējams nebūtu noslīcinājusi to padauzu, kas manī vienmēr dzīvojusi.. ak dievs! ko gan es saku.. man taču viņš pat nepatīk.. viņš ir tikai kā draugs. un tādam viņam arī jāpaliek- man alko iziet.. tāpēc sākas sakarīgas domas, runas. Nez kā būs nākamgad.. vai viņš vēl būs kopā ar Sintiju? vai viņā radīsies tās jūtas, kuras viņš tagad noliedz? neticu, kad viņš saka, ka izmantojis mani.. es zinu, ka tā nebija.. viņam vnk sāp, ka es "dodos prom"- viņš vēl nezina, ka pārdomāju.. viņš nevēlas, lai viņam sāpētu..man nesāp. viņam ir viņa. man ir viņš.
es viņu mīlu..fuck. viņš mīl mani.. fuck. bet nē.. to noliedzam un lai tas tā arī paliek. mēs vairs neļausim tam vaļu! neļausim. tas beidzās tajā pašā dienā, kad sākās.. punkts. |
|
|