| kastes |
[Jun. 30th, 2006|12:50 am] |
apkopojot savus dižākos rakstus, domas un visu pārējo, kas man saglabājies.. traki izbrīnīta kļuvu. esmu mainījuses. protams, nav jau nekāds brīnums utt. , taču.. lasot pierakstīto hronoloģiskā secībā var izsekot līdzi manai attīstībai, manu vārdu krājuma attīstībai, prāta "pieaugšanai", saprāta parādīšanās mirklis fiksēts.. pilnīgi savādi.. visi aprakstītie cilvēki, tie, kas reiz man bijuši tik nozīmīgi un īpaši.. tie aizgājuši, tie nozuduši, tie vairs nav manā redzes lokā.. palicis tikai viens cilvēks, dikai viens uzticīgais.. un esmu viņu aprakstījusi ļoti minimāli, ne gluži pat aprakstījusi, varētu teikt- pieminējusi.. un tā ir dace.. viņa taču ir mana dzīve, daļa manis.. utt. , jāpiekrīt Edmundam, ka visnozīmīgākos cilvēkus savā mūžā, visnozīmīgākās emocijas nav iespējams aprakstīt.. nav īstu un neīstu vārdu, lai tos raksturotu, lai dotu kādam kaut minimālāko skaidrību par to cik šis cilvēks vai emocija tev ļoti svarīga, nozīmīga...
tie uzskai par dzīvi, mīlestību un pārējām lietām.. iespējams izsekot līdzi, kā naivums lēnām pamet manu prātu. kā tiek piekota valoda, kuru lietoju..
ar katru dienu aizvien mainos.. šodien vairs neesmu tā, kas vakar.. un rīt vairs nebūšu tā, kas šodien.. cik apbrīnojami- nez vai mēs visitā spējam mainīties, pieņemt lietas, darbības un jūtas ar tādu sapratni, kā man tas izdodas- brīzīem jau neizdodas, bet arī es esmu cilvēks un man ir pieļaujamas atkāpes no ierastā rima (man riebjas ierastie ritmi, tie uzdzen rutīnu).. bet es tiešām cenšos nenožēlot.. kas bijis- bijis.. izbijis un nebūs vairs. ir jādživo šodienā, nedaudz rītdienā. mēs tikai pilveidojam savu redzes loku, savu zīvi iekrāsojam košākās krāsās, iemācāmies just, mīlēt, izpausties.. vienā dienā nav iespējams iznīcināt gadiem veidojušos personību.. un tagad padomā.. vai esi tāds.. vai esi tā cienīgs, ka tevi neiznīcina vienas dienas laikā..
ir cilvēki, kurus iznīcināt ir praktiski neiespējami.. tie sen jau kā miruši, taču par tiem vēl aizvien runā. tie vēl aizvien dzīvo mūsu sirdīs, runās, domās un pimēros.. kaut es spētu kaut nedaudz būt tāda, lai iesētos cilvēku sirdīs, mainīt kaut ko.. lai mani neaizmirst un neiznīcina pāris dienu laikā.. vēlos atstāt pēdas.. atstāt savus pirkstu nospiedumus uz katra no sastaptajiem.. un ja veiksies.. arī uz nesastaptajiem, taču vēlme sastapt nesastaptos vienmēr kurdīs neapstāties un doties dzīvē.. iepazīt cilvēkus.. un ja nu kāds no tiem, kuru Tu vēl neesi sastapis ir tavs dvēseles spogulis, tava kaislība, tavs stāsts, tava dziļākā mīestība.. un ja nu kāds no nesastaptajiem spētu kļūt tev uzticami neizgaistošs draugs..?!
neapstājies savā ticībā, sapņu piepildījumā.. vēlmēs.. neapstājies spraust dzīvē augstus mērķus..
vēstules beigās uzrakstīju: "mīlu".. kādu laiku viņš neatbildēja.. viņš laikam atkal pārprata.. :) bet mani tas neinteresē.. es taču zinu kā tas bija domāts.. vienīgi.. sajutu, ka viņš vēlētos teikt to pašu.. viņā kaut kas sarosījās.. salecās sirds, jo negaidīti.. ha! negaidīti pieķēru viņu! es vēl aizvien esmu tur! vēl aizvien man ir spēja uzturēties viņā.. esmu daļa no viņa.. vienmēr.. mūžīgi būšu.. sekošu viņam, lai kur arī tas ietu.. pat ja būšu sena jau piemirsusi un vienaldzībā pret viņu klāta.. viņam es vienmēr palikšu tmiņā.. (zinamu iemeslu dēļ)!
es negribu viņu, man viņš nav vajadzīgs TĀ.. nekad nav bijis vajadzīgs.. tie ir bijuši pieredzei veltīti meli.. platonija, kurai pati noticēju.. viņš ekad nepiedos, es arī nē.. bet.. nu re.. pastāv šis "bet".. lai kā mēs arī lauztos.. lai kā mēs censtos to noliegt.. mums kaut kas ir.. tas nav pārraujams, izpostāms vai sazin kā vēl izbeidzams.. tā vnk ir un mēs nespējam neko darīt, lai mainītu to.. jo vairāk mēģināsim o izbeigt, jo lielākas būs šīs jūtas, šī saite..šī saite kļūs īsāka.. tuvāka.. tāpēc.. atstāt visu kā ir, lai nekļūst tuvāka.. nevajag.. vairs nevajag.. pārāk daudz intrigu, melu.. iespējams sāpju.. dziļi tukšu asaru un negulētas naktis.. mēs neaizmirsīsim tik un tā.. ļaujam otram dzīvot.. mēs lūdzamies otram, lai atlaiž mūs.. mēs tiecamies pēc citiem, mēģinam meklēt citos to, ko nespējām rast otrā.. aizstājam otru ar citiem.. bet.. bet otrs tik un tā ir tas, pēc kura sirds skumst.. iespējams, neatzīti un noliedzoši šī patiesība tiek atklāta.. arī es tai nevēlos piekrist, ar visiem spēkiem un pūlēm cenšos noliegt! nevēlos tam ticēt, jo tā taču nav.. bet patiesība.. ko gan tu spēj patiesībai padarīt?! |
|
|