| i can see him ... |
[Jun. 25th, 2006|10:26 pm] |
pavadīti Jāņi- klusi.. pie jūras.. tikai divi cilvēki- es un mana labākā draudzene..
saulrietu pārbērtas... alkoholu izbaudījušas.. lēni, nesteidzoties, pārdomājot dzīvi...
atbraucām mājās. redzēju kā viņš devās ar saviem draugiem. viņš juta, ka esmu tuvu.. ka esmu kādu gabalu aiz viņa muguras. atkal noraudzījos viņa mugurā. viņš sajuta manas acis. es jatutu tukšumu. sajutu trūkumu. neatzīstu. bet tā ir patiesība. viņš vērās manā mugurā un smaidā. es neatskatījos, kad viņš skatījās uz mani. jutu, ka viņam sāp. ja mums viss ir beidzies.. ja jau nav jūtu.. ja jau nav nekā.. ja jau mums abiem ir kāds cits, kurš noteikti mums daudz ko nozīmē.. tad kapēc mēs aizvien vēl tiekam sāpināti.. kapēc aizvien vēl jūtam zuduma sajūtu, trūkumu..tukšumu, kad redzam otru. negribas skriet, apskaut un skūpstīt otru...atzīties mīlestībā un savā trūkumā, taču.. taču kaut kas mūsos (pretīgs vārds) ir.. kaut kas, kas vēl aizvien liek saskumt un otra tāluma un blakus neesamība apzināšanās brīdī. kas notiek ar mums?! vai tā būs vienmēr?! vai tas ir viens no mūžības paveidiem?!
nevēlos noraudzīties viņa acīs, kas ir tik skumjas, neskatoties uz smaidu, patieso smaidu, kas radies prieka rezultātā par to, ka redz mani..par to, ka redzu viņu. sajūtu smaržu, kas reiz tika piedēvēta viņam. bet šī smarža ir tikai atmiņu uzplaiksnījums. vai es skumstu? vai es ilgojos? un viņš? bet tam nav nozīmes. tas ir īslaicīgi. es mīlu viņu? vairs jau ne..ja vispār to var nosaukt par mīlestību!
2 naktis negulēju.. vnk nespēju aizmigt- domas par Berlīni mani mocījušas... nejau uztraukums vai bailes! tās bija pārdomas par to.. vai man vajadzētu braukt vai nē. nonācu pie secinājuma, ka tomēr nebraukšu. kā apzinājos, sapratu sevis izteiktos vārdus- es nebraukšu uz Berlīni... man pavērās pilnīgi cits stāsts.. pilnīgi cita aina. ieraudzīju, sāku saskatīt lietas, kas līdz šim tika slēptas. to visu apkopojot sapratu- man ir jābrauc. nevien- manas gribas dēļ.. nevien- tādēļ, ka tā būtu pareizāk.. vai kā vēl... bet man vnk tas ir jādara- cita varianta nav! (kaut gan.. vēlme pārsteigt un apgriezt viņa pasaulīti kājām gaisā, uzsākot mācības viņa klasē.. viņam neesot par to informētam savlaicīgi.. šīs domas mani nepamet. ļaunums manī?! nē.. (kā man kāds teica) esmu ļaunatminīga.. bet viņš man nav neko nodarījis! un es- ļunatminīgā (bez iemesla) vēlos redzēt kā viņš cieš! ļauni.. bet ne gluži- kā viņš cieš.. bet gan to, ka viņš ilgojas pēc manis, ka viņš vēlas man pieskarties, bet nedara to.. jo nedrīkst..utt... un es vēlos izjust to baudu..ka es viņu it kā bez iemesla, it kā pati to neapzinoties un nedarot to.. kā es viņu moku!! ha! bet es gribu, lai viņš ir laimīgs- tajā pašā laikā! vēlos, lai mēs kļūtu par draugiem, lai viņš vēlētos pārkāpt šo robežu.. bet nespētu-iespējams, viņam būtu bail... bet noteikti vēlētos panākt šo vēlmi.. panākt, lai vairākas reizes noteikti viņam kaut vai doma šāda ienāktu prātā- tā noteikti būtu.. es jūtu viņu.. es jutu viņu..)
esmu brīva.. nemīlu nevienu.. tiecos pēc piedzīvojumiem.. jusdamās nedaudz veca.. nedaudz saprātīga- tas mani galē nost, jo neizdibināmā virzienā ir pazudusi vecā marija- tā trakā.. bez īsta saprāta utt... viņa būtu tieši tā, kas padarītu mani neizsakāmi laimīgu.. ar savu trakumu un kāri pēc interesantiem un neaizmirstamiem piedzīvojumiem.. viņas vietā ir kāda cita.. bet es izpildīšu savus trakos nodomus un arī tās dullllās iespējas utt, par kurām nedz man, nedz kādam citam vēl pat nav aizdomas... :)
es dzīvoju... |
|
|